Krievu valodā iet tāda spole ar šādu tekstu:

Es ienīstu to sajūtu, kad man ir skumji, bet es pat nezinu, kāpēc. Es jūtos tukša, lai gan nekas īpašs nav noticis. Man jautā, kas nav kārtībā, bet es nevaru to izskaidrot. Vai arī man vispār neko nejautā. Es nezinu, kas ir sliktāk. Tā ir sajūta, it kā es ilgotos pēc kāda, ko nekad neesmu satikusi. It kā man vajadzētu kādu, kam es nemaz neesmu vajadzīga. Vientulība pārņem mani un valda pār mani. Bet tas mani pat īsti nesatrauc. Es apzināti norobežojos. Skumjas kļūst par manu labāko un vienīgo draugu. Es sāku sevi ienīst un vēlos, lai visi mani atstāj mierā. Tajā pašā laikā es vēlos, lai kāds mani apskautu un pateiktu, ka viss būs labi. Es vienkārši ienīstu šo sajūtu. Sajūtu, kad es pat nezinu, ko īsti jūtu.

Iztulkojot šo, nu jau tik pierastajā MI (mākslīgajā intelektā), tas uzreiz piedāvā arī palīdzību. Un var arī iedot labus vārdus, uzdevumus, ieteikumus, kā rīkoties, lai no šāda stāvokļa izkļūtu.  

Bet es par to padomāju no dažādiem aspektiem. Protams, ka tas ir arī mans pašreizējais stāvoklis, kaut gan ārēju iemeslu tam nav. Tad kas notiek?  

Manā pasaulē ir tā, ka viss viss ir par daudz, tai pat laikā pietrūkst kaut kas ļoti svarīgs, un es nezinu, neredzu (ar acīm), kas tas ir, pēc kā es meklējos. Un meklējot to informatīvajā telpā, šķiet, visa ir tik daudz — informācijas, skolotāju, palīdzētāju, par naudu un bez naudas. Viss ir pieejams, var iet pie kā gribi, visi sola palīdzēt. Bet neviens nav tāds, kas man derētu — tieši šādam dvēseles stāvoklim. Ne ģimene, ne draugi, ne radi, ne kaimiņi, ne savas jomas speciālisti. Ir tāda sajūta, ka neviens mani nedzird, nevar sadzirdēt. Un tas nav par lepnību — vienkārši gadu pieredze, kad miljonos iepriekšējo reižu es mēģināju runāt, stāstīt, uzticēt sevi kādam otram. Tas bija dziedinoši, bet neviens, neviens neaizskāra to manu sāpi un nepalīdzēja to izdziedināt. Un tā atkal ir — reizē skumjas un izmisums. Vientulības alkas un vajadzība pēc kāda — kāda, kas sadzird.

Līdz šim es patiesi to meklēju cilvēkos. Tiešām meklēju to vienīgo, īsto cilvēku, kurš mani sapratīs, kurš dzirdēs katru manu vārdu, kurš mani samīļos un mierinās, iedos man drošību — lielāku nekā mans tētis vai vīrs, vai visi manas pasaules vīrieši. Sajutīs manu sāpi, pateiks tos īstos vārdus, kas uzreiz atlaidīs to lielo sāpju sajūtu — vairāk nekā līdz šim mamma, draudzenes, skolotājas, sievietes.  

Visā dzīves cilvēku pūlī es meklēju to vienu īsto — to, kas mani sajutīs, mani ieraudzīs, mani satvers un pateiks: “Viss ir labi.” Bieži vīlos cilvēkos. Es vīlos viņos — tās bija un ir manas sajūtas. Viņi tikai ienāca un aizgāja. Es paliku ar savām sajūtām, jo domāju, ka tieši tas “viņš” ir tas īstais. Jo tik labi mums bija — mēs daudz runājām, kopā smējāmies, raudājām, sirds sarunas. Bet tomēr, nē — tieši to, kas ir pats galvenais, tas man neatvēra, un kopā atkal es jutos vientuļa, gaidot nākamo, kas atnāks un piepildīs manu vientulību. Viņi nāca un gāja. Es ar tādām cerību, iemīlēšanās acīm, jūtām skatījos, kā jūs nākat un ejat, un gaidīju “viņu” — to īsto, kas mani samīļos, kas mani sapratīs, kas mani izdziedinās.

Informācijas, skolotāju, dziednieku šobrīd ir tik daudz, ka noteikti ir kāds, kas man var palīdzēt, kas man parādīs priekšā, kur viņš ir. Kur? Laiku pa laikam jau kāds pateica, bet es vienmēr cerēju, ka ir kaut kas vēl. Ka ir vēl kāds cits — ar miesu un asinīm, kāds, ar ko kopā elpot vienā ritmā.  

Uz tādu vajadzību kā man ir uzbūvēta vesela “ezotērikas” biznesa impērija, kur “palīdz” ar tādām skumjām un bēdām kā manējās. Bet jo es vairāk eju, tērēju naudu, laiku — jo lielākās skumjās, izmisumā, vientulībā es iekrītu. Jo patiesībā mēs nevaram atrast “viņu” — to cilvēku, kas atnāks un izglābs mani.

Līdz šim lasītais jums atsaucas? Jo, nupat es to rakstu ar ironiju, ar pārspīlējumu. Jo tāds ir tas ceļš, kura galapunkts — vai atradums — ir… tas, kas cilvēkam, atkal savās ego programmās, liek vilties. Un tas “Viņš” visu laiku ir bijis acu priekšā. Tas, kurš tevi sapratīs, kas iedos drošību, kas atradīs veidu, kā tapt samīļotam, saprastam, atbalstītam. Tas ir — viņš/viņa.  

Un šai brīdī — ieskatāmies spogulī…

Stulbi, ne? Tiešām — ego maskas un “patērētāja” vajadzības mūsos ārdās. Jo nu grozamies kā gribam — neviens, neviens cits cilvēks uz pasaules mums tiešā veidā palīdzēt nevar. NEVIENS.

Tas, ko pasaule, citi cilvēki, daba, gaiss, smalkā pasaule dara — visu laiku ved pie sevis. Pie tā, lai tu/es apzināti ieskatītos savā spoguļattēlā. Savā. Tas laiks, kad mēs citos redzam sevi, apzināmies, ka tie ir atspulgi, ved pie tā — ko tad es gribu, lai pasaule man spoguļo? Vai skumjas un vientulību? Visu mūžu meklēt to “viņu” — to īsto un vienīgo citu cilvēku? Tas nekad nenotiks, citos, tikai sevī. 

Tāpēc vienkārši, patiesi vienkārši — beigsim no otra gaidīt to, ko nevaram dabūt. Otrs cilvēks nekad tev neiedos to — to dziļo sajūtu, kas ir augšminētajā tekstā.  

Bet ar citiem mēs varam "dalīties". Dalīties par to, kas katram svarīgs, vērtīgs, nozīmīgs. Un tajā mēs sakrītam ar daudziem. Mēs nonākam ģimenēs, kuras mūsu dvēsele mums izvēlējusies. Dzimtās, kas ir mūsējie cilvēki. Draugu loks, kurš ir mainīgs un tieši atbilstošs tai dzīves “elpai”, kas tajā brīdī ir svarīga. Mīlestībās, kas spēj pacelt lielās jūtas.

Bet to vienīgo, īsto, patieso — to mēs varam satikt, ieraudzīt ar acīm spogulī, ar sirdi sajust — tik, cik spējam izturēt. Un prāts izlīdzinās, kā sevi definēt — no “es sevi ienīstu” līdz “es sevi mīlu”. Nu, cilvēcīgais faktors nekad nepazūd.  

Patiesībā — tieši tik vienkārši.

No sistēmiskās pieredzes varu teikt, ka šāds augšminētais stāvoklis ir labs rādītājs, ka esam ļoti tuvu pie sevis — pie savienošanās ar sevi patieso, īsto. Var teikt — pilnīga dvēseļu daļu savienošanās.  

Jo kad notiek lielā vilšanās — par cilvēkiem, sevī — un saproti, ka viss, kas notiek, ir atspulgs, atliek sākt skatīties uz sevi.  

Un tas ir nežēlīgi, patiess, sāpīgs un… nežēlīgi skaists. Jo pirmkārt — mana paaudze nav tā audzināta. Un otrkārt — var arī iekrist un neizrāpties no vientulības bedres, ja nav tādas dvēseles pieredzes. Un es atgādinu, ka tas nav par ārēju vientulību — cilvēki ap mums ir, kuri mūs mīl, un mēs viņus. Bet par iekšējo tukšumu.

Un vēl viens aspekts, ar kuru šobrīd es ļoti trausli un smalki sajūtos: kā un vai piepildīt tukšumu? Un vai tas ir iespējams?  

Jo citu cilvēku piedalīšanās tur nav vajadzīga, jo — tik un tā — nekas nesanāks. Tikai savas sajūtas. Un tas, kas spēj iepriecināt… Bet tad, kad paskatās — tad īsti nav nekas, kas iepriecina. Jo viss viss, kas likās, ka dos laimes sajūtu, ir ilūzija. Un meklēties vairs negribas. Jo tā var iet to apli vēl tūkstošiem dzīves.

Tāpēc katra diena atkal ir no jauna kā piedzīvojums — ko es savā atspulgā šodien ieraudzīšu, sajutīšu — bez cilvēku īpašībām, tādām kā kritika, nosodījums, apātija, citu cilvēku ietekmēšana, gaidas no otra.

Tad, kad “pasaule” sacīja, ka viss būs atvērts — visa informācija un sajūtas, kad pasaules vienlaicīgi savienosies un sašķelsies — daudzi, es tai skaitā, priecājās, ka daudz labāk strādās mans lauks. Tā arī ir.  

Bet to daļu, kur es labāk tikšu klāt, sajutīšu — un būs kaut kas ar to jādara, jeb dvēseles sajūtas sajutīs — to daļu es nebiju tā iecerējusi, tik cilvēcīgi sāpīgu. 

Nu esam loģiski un padomājam: līdz kaut kādam brīdim mūsu cilvēcīgās sāpes liekas kā pasaules gals. Jāmirst nost (smiekli).  

Tad mēs katrs — ātrāk vai vēlāk, šajā vai citā dzīvē — sākam meklēt “vainu”. No sākuma citos. Tad — sevī. Nu tur arī viss atrodas.  

Nonākam līdz tam, ka atveras daudz, daudz savu slāņu. Ne tikai šīs dzīves ietvaros, bet dvēseles pieredzes ietvaros.  

Bet te — cilvēka dzīvē — tas viss ir jāiekļauj, jāietver. Vienam ķermenim tas viss ir jāiznes. Un kaut kā tas viss jāintegrē dzīvē.  

Mēs, kas esam pašizziņas cilvēki — it kā lai dzīve būtu skaistāka, laimīgāka — darām visu, lai atvērtu dvēseles atmiņas un “lielos” dzīves uzdevumus.  

Nu, ne velti cilvēks piedzimstot neko neatceras — kas bija pirms tam. Bet dzīvo šeit un tagad.  

Bērniņš skaidri pauž savas vajadzības — ko viņš grib. Tagad. Tagad.

Bet tagad… nu ir visa tiiiik  daudz, ka atkal — nav labi. Un tad mēs atkal nonākam otrā galējībā: “lieciet mani visi mierā.”

Varbūt tiešām ir laiks vidus ceļam,  Sevis un savu vajadzību apzināšanās — nepieprasot no otra, bet tai pat laikā ļaujot otram ienākt tavā dzīvē un pieskarties.  

Jo, ja mēs ļausim sev pieskarties dvēseles līmenī, tad tas izpaudīsies arī ārpasaulē. Ļausim, nevis gaidīsim, cerēsim. pieprasīsim, bet ļausim.