Ierobežojumi. Robežas. Sevis šaurināšana un paplašināšana.

  Mana paaudze, un ap kuriem mums ir ap 45, zina vai paši ir bērnus tinuši kā bulciņas autiņos – kas no vienas puses ir ļoti labi, jo bērniņš bija līdzīgi kā pie mammas kūniņā, bet no otras puses – tas zināmā veidā arī sapakoja un fiziski ielika šaurībā. Doma jau laba – tīt bērniņu autiņos. Bet 80. gadu mammām tas bija par to, lai bērnam kājas un rokas neiet pa gaisu, lai guļ mierīgi.  Un tā, dzīvei ejot, mēs uzaugām ar koda vārdu “nedrīkst”.
No šodienas skatu punkta tā bija vienīgā iespēja sazemēt dvēseli te uz Zemes – un labi, ka tā.  Man vakar bija pieredze Sistēmisko sakārtojumu darbā, kā aizvietotājai. Es apzinājos sevi kā dvēseli – Klienta mazmeitiņas dvēselīti, kas ļoti gribēja lejā – tieši pie opja. Bet, lai tiktu pie opja, Klienta bērnam ir jābūt tiem vārtiem, jeb tiem vecākiem, kas “ielaiž” dvēselīti zemes dzīvē.  Kā tas dzīvē notiks, tas, protams, nekad nav zināms, bet tas, ka dvēseles ir noskatījušas savus cilvēkus, un ne vienmēr tie ir paši vecāki, bet tieši vecvecāki – man ir gadījies redzēt un sajust.  

Kādā manis pieprasītā sakārtojumā, kur es biju klients, arī parādījās – dvēseles līmenī, ka manai meitai būs bērniņš. Bet atnāca divas dvēseles reizē – mani eņģeļi, dvīņu puikas.  Sistēmisko sakārtojumu darbos prakse rāda, ka paplašinājums ir iespējams tikai tik, cik “apziņā paplašināts” ir vadītājs, klients un, protams, visa grupa.
Un arī, balstoties uz manām pieredzēm – gan pašas vadītos Sistēmisko sakārtojumu darbos, gan esot kā grupas dalībniecei – es ļoti saskaros ar sajūtu, nevis dzirdējumu. Jo tas var atšķirties – tas, ko stāstām, runājam skaļi, un tas, kā patiesībā ir, var krasi atšķirties. Tāpēc, kad es “ieeju Lauka paplašinājumā” – pa moderno to var saukt arī par čenelingu – tikai, ja čenelings visiem zināms ir kā informācijas nodošana, tad Sistēmisko sakārtojumu darbā tas notiek caur cilvēku kustību, vārdiem, plašāk izpausts, lai saņēmējs, jeb klients, to tiešām saņemtu.

Ja sāku runāt par Ierobežojumiem – un aizplūdu :)  Jo ikdienā to tik krasi nevar manīt, bet sanākot kopā cilvēkiem un atveroties mazliet savā sāpē, tas vienkārši ir redzams, cik ļoti mēs katrs esam savos rāmīšos un “nedrīkst” uzstādījumos.  Tas nav nekas slikts vai labs, un, dievs pasarg, nosodošs – nē. Tas vienkārši ir mans novērojums.  Un mana personīgā pieredze. Kur pirms gadiem biju es – kādā savā kastītē, rāmītī – un kur esmu šobrīd – kādā savā paplašinājumā. Kas, patiesībā, uz Dvēseles plāna ir špicku kastiņa. Bet nu tomēr – ieraudzīt no malas sevi, savu domu gājienu, un atceroties, kādai ellei un ugunij es gāju cauri, lai paplašinātu savas personīgās robežas, bet galvenais – lai tās nostiprinātu.  Nostiprinātu savu telpu – precīzāk, sirds telpu. Ne aiztaisītu, bet tieši otrādi – atvērtu.
Kopš piedzimšanas mūsu likteni lemj citi. Tā te ir pieņemts – ka mamma labāk zina, kā man vajag.  Bet ne velti ir pieņemts, ka no 18 gadiem mēs skaitāmies pieauguši – un ir no mammas jāiet prom.  Fiziski tas lielākoties notiek, bet sirsniņā, emocionālā piesaiste bieži vien paliek ļoti ilgi – kādam visu mūžu.  Mans novērojums – ka iesprūdums ir tieši līdz 18 gadiem. Cilvēks jau ir brieduma gados, bet dzīvo kā bērns, kuram ir visas vajadzības kā bērnam.  Bet arī “nedrīkst” ir tādas pašas kā bērnībā.  Gadi iet, ķermenis mainās, bet pat ķermenī var pamanīt, piemēram, maigu, bērnišķīgu, nedrošu balsi; ģērbšanās stilu; vai ilgstoši saglabātu, it kā jauneklīgo izskatu – nenosirmo, nenoveco... Nu, kas šai ziņā ir labi.  Bet arī – nekad nepieaug. Jo ir taču kods “nedrīkst”.
Un arī ar šo viss ir labi, jo dzīve taču rit savu gaitu. Pēc fizioloģiskām vajadzībām veidojas attiecības, bērni, darbs, karjera – “lielā pieaugušā dzīve”.  Bet – ar fonu kā maza meitene vai puisis, kurš iet pa dzīvi, esot “labi bērni” savām mammām un tētiem. Jeb dzimtai.  Ko tas nozīmē? Ka vispār nedzīvo savu dzīvi – tikai atkārto visu to, ko redz, jūt, kā darīja dzimtas vecākie, gan dzīvie, gan jau mūžībā esošie.  Jo dzimtā ir ienākusi kāda dvēsele, kura ir gatava izdarīt visu, ko vecākā paaudze uzskata par svarīgu – godāt visas tradīcijas un uzskatus.  Un visam tam vēl par virsu – mēģināt kaut kā savu dzīvi iekārtot.
Un atkal – tajā nav nekā slikta. Tieši otrādi – tā notiek ar visiem.  Mēs esam savas dzimtas turpinājums, un mēs sevī nesam visus Dzimtas paternus – gribam mēs to vai nē.  Tāpēc tie, kas noliedz vecākus, ģimenes, dzimtu – nu, vienkārši laika tērēšana, jo no sevis jau neaizbēgsi.

Bet mums ir izvēles. Šodien, pie mūsu iespējām, kad ir tik daudz atvērts informatīvais lauks un daudz cilvēku, kas spēj nolasīt Lauka informāciju – tāpēc man ļoti patīk Sistēmisko sakārtojumu metode.  Jo viens ir, kad man to pasaka: “Tas tev no mammas...”  Bet pavisam kas cits ir, kad es grupās kā klients redzu – ka tas, kas man sevī nepatīk, patiesībā ir precīza mammas kopija.  Es vienkārši kā pašu svētāko esmu iemācījusies no mammas – bet, izaugot, tas man vairs neder.  Piemēram, es no mammas iemācījos un paņēmu kā “svētos rakstus” viņas uzskatus par vīriešiem.  Bet augot – domas mainās.  Zemapziņā taču ir ierakstīti “svētie raksti”, kurus tik viegli mainīt nevar.  
Bet ikdienā mēs nesaprotam: “Nu kāpēc man neveicas ar partneriem?”  Un tad, kad ierauga – ka es esmu tik lojāla dzimtai un dzimtas pieredzei savos uzskatos, ka neapzināti turpinu to, kas ir stingri uzsākts:  “Mūsu dzimtā visām sievietēm ir TĀDI vīrieši.”  Nu lūk. Un man, augot un saprotot, ka man galīgi nepatīk tādi vīrieši – tā teikt, man ar mammas dzimtas gaumi nesakrīt.  Bet man taču ir vēl tēva dzimta – nu, ja tā ņem, tomēr runa ir par vīriešiem :)
Un tā es varētu ilgi un dikti stāstīt likumsakarības. Tas viss ir par vienu – par ierobežojumiem, par “nedrīkst” vai tomēr – drīkst?  Par savas sirds atvēršanos, par izaugšanu, jeb ieaugšanu pieaugušo fiziskajos ķermeņos, un – galu galā – par Atbildības uzņemšanos.  Tas, ka daudz ko nedara un nedrīkst darīt, nav par atbildības uzņemšanos, bet par bailēm dzīvot.  Par bailēm Sevi pievienot Pasaulei.

Ja tu sevi kaut kur te atpazini, nepaliec viens savās domās, satiec savu cilvēku, ar ko to izdziedināt.