Sievietes. Vīrieši.

  Nu tak, kas var būt dzīvē svarīgāks kā divu cilvēku mīlestība. Un ko tik mēs nedarām un sadaram mīlestības vārdā.
No sistēmisko darbu pieredzes. Man tiešām ir tas gods kā sistēmiķim būt līdzās, turēt lauku un redzēt, sajust Likteņus. 

 Vakar sistēmisko sakārtojumu grupā klienti bija atnākuši ar patiesi lieliem liktenīgiem stāstiem. Par lielajiem Likteņa pagriezieniem. Visi un katrs klienta pieprasījums ir svarīgs un liktenīgs katram, un man tiešām ir tas gods piedalīties tajā, lai sajustu, redzētu un izšķetinātu tos samezglojumus, kas ir neskaidri.  Jeb sistēmiski sakot – palīdzēt klientam paskatīties tajā virzienā, uz kuru ikdienā nav sanācis vai nav bijis iespējams skatīties.
Sadzirdot pieprasījumu, es sadzirdu/saredzu ne tikai pašu klientu, bet visu to, kas cilvēkam ir aiz muguras, ap viņu – enerģiju (kas var atšķirties no runātās un paustās enerģijas), dzimtas pārstāvjiem, kas sevi smuki parāda smalkajā plānā.  Cilvēks nekad nav viens, un jo īpaši brīžos, ja ir “bēdiņa”, sastājas visa viņa sistēma viņam aiz muguras. Citreiz ir tāda sajūta, ka dzimta aplaudē savam dzimtas pārstāvim, kurš beidzot, beeeeidzot ir tik spēcīgs un spēj paskatīties, ieraudzīt, sajust un būt vairāk nekā viņa senči.  Dzimtai ir svarīgi izdzīvot un turpināties, un dzimtas sirdsapziņa jeb dzimtas spēks darīs visu, lai jaunākie dzimtas dalībnieki – turpinās.
Tāpēc ir svarīgas attiecības – vīrietis un sieviete. Šai pasaulē var ielaist bērniņu, kas turpina dzimtas progresiju, un ap tik vienkāršu darbību ir tik sarežģīta pasaule uzbūvēta.  Bet lai kā tas būtu – visam, absolūti visam, ir vieta. Gan nāvei, gan dzimšanai. Visas jūtas ir iekļautas. Visas.  Viss, kas gadiem ir slepts un noklusēts: “Mūsu ģimenē par to nerunā” – nākamās paaudzes turpina to pieredzēt.
Piemēram: starp vecākiem ir agresīvas attiecības, bet bērnu un citu cilvēku priekšā viņi ir “ideālā ģimene”. Ārpus divu cilvēku “kaušanos” neviens neko nezina.  Bet lielās jūtas un “spiediens gaisā” tikai briest – sāpes, bezpalīdzība, nesapratne, atbildības neuzņemšanās, agresija, meli un izlikšanās.  Vārdi un darbi ar laiku pazūd, par tiem pat neviens neatceras – pieņem kā “dzīves pieredzi” vai “pats par sevi saprotams”.  Bet jūtas – tās, varētu pat teikt, pārmantojas no paaudzes uz paaudzi. Visas jūtas.  Es, protams, te stāstu tikai vienu piemēru, jo sistēmisko sakārtojumu darbos uzsvars tiek likts uz izstumtajām jūtām – jūtām, kas nav līdz galam izjustas: visas aizliegtās mīlestības, neizsāpētās skumjas, nolieguma jūtas, zaudējuma sāpes.  Kuras iepriekšējās paaudzes vienkārši – nevarēja, nedrīkstēja, negribēja – izlaist caur sevi, bet izstūma, aizbildinoties ar to, ka “tā nedrīkst, nevar, nav pieņemts”.
Šodienas cilvēks – vismaz tie, kas atnāk līdz manīm – ir jūtīgāki un saprot, ka kaut kā dzīvē viss neiet kā gribētos. Un jau ir tik daudz ko savā dzīvē darījuši, lai sev palīdzētu, lai harmoniski virzītu savu dzīvi,  bet kaut kur ir tā robeža, ka vairs īsti nezina, ko iesākt, kā veidot attiecības ar otru cilvēku.
Un tad ir ļoti, ļoti vērtīgi paskatīties dzimtā – kam mēs katrs esam lojāls, kādas lielās jūtas ir neizjustas, kāda vispār ir mana dzimta. Ne tā, par ko es zinu, bet tas, ko es nezinu.  Kur ir mani lielie stiprie senči, jo mēdz būt tā, ka uz tuvākajiem senčiem – vecākiem, vecvecākiem – nevar atbalstīties.  Un, lai sajustu dzimtas spēku, tam noteikti nav jābūt dzīvam cilvēkam. Tieši sajūtu līmenī – apjaust savu dzimtas spēku un uzticēties vai ļauties dzimtas enerģijai tevi vest pa tavas dzīves ceļiem.  Sarunāt ar dzimtu, ka tu/es neglābsi dzimtu, bet ar dzimtas enerģiju, spēku, veidosi sev savu dzīvi,  neatstumjot un neizslēdzot nevienu no savas dzimtas – apzinoties un izpētot, gan uz papīra zīmējot dzimtas koku, apzinot savus dzimtas ļaudis, gan sistēmisko sakārtojumu praksēs sevī – sirsniņā.  Kā spārnus, kas ir mammas dzimta, tēta dzimta.
Un tas viss ir par vienkāršo – attiecības, mīlestība, jūtas.  Lai cik banāli tas būtu – izstumjot sāpīgās jūtas, nevar pilnvērtīgi piedzīvot mīlestību.