Mēs katrs viens veidojam pasaules “temperatūru”. Vieglāk mums ir gribēt un atdot savu spēku tam, lai izmainītu otru. Es daudziem esmu kā dadzis acīs, es tiešām nesaprotu, kāpēc? Un te es gribētu uzdot jautājumu tiem, kas ir teikuši dažādi, bet tā ideja par to — “lai es nerēgotos viņu dzīvēs”. Vai jums tagad ir vieglāk bez manis? Nu gan jau. Bet vai jūs esat padomājuši, ko es kā jums toksisks cilvēks izraisīju, ko es pacēlu jūsos? Ko jūs ieguvāt tad, kad manis vairs nav jūsu dzīvē?
Un šos jautājumus es ieteiktu uzdot katram vienam sev tajā mirklī, kad jūs pamanāt, ka kāds cilvēks jums krīt uz nerviem, kad kāds cilvēks jūs aizēno vai izraisa riebumu. Bet aiz kaut kādas sociālās vajadzības jūs ar viņu runājat, ķipa izliekaties par draugiem vai veidojat kādas sociālās “draudzības”. Nu kā, mēs cilvēki nesaprotam, ka mēs viens otrā skatāmies kā savā atspulgā. Es tai skaitā. Es taču runāju tikai un vienīgi par sevi.
Lielākoties cilvēkiem ir vēlme pēc autonomijas. Ja tāda vēl nav, ticiet man, tāda jums parādīsies — ja ne šajā dzīvē, tad nākamajā.
Lielāko ties mēs to gribam panākt ar destrukcijas piegājienu arī ir skaudība, aprunāšana, iznīcināšana. Nu tāda bērnišķīga darbība — “es ar tevi draudzēšos, es ar tevi nedraudzēšos”, vai “es draudzēšos tikai ar tevi, jo es gribu tavu mantiņu”, vai “es draudzēšos, jo tev mamma (Zeme) un tētis (Dievs) dod končas, un ja es ar tevi draudzēšos, tad tu man arī iedosi”.
Tikai tas viss pieaugušo dzīvē ir manipulācija, nauda, intrigas, izmantošana un vēl visu kas, tikai ne mīlestība.
Nu un ja pēkšņi to ieraugot, ka šai “smilšu kastē” ir vieni vienīgi izmantotāji, tad jau tu/es esmu tieši tāda pati. Nu ko lai dara — var jau turpināt spēlēties un cerēt, ka viņi mainīsies. Bet var jau arī aiziet. Daļa cilvēku izvēlas caur nāvi aiziet, jo ir par grūtu. Daļa cilvēku vienkārši iziet — un tas nav vienkārši, bet ļoti, ļoti iespējami. Vienkārši sevī nogriezt visas saites ar visu, kas bijis “vakar”. Un paliek tikai tas, kas izrādās, arī māk un var pāriet no kopējas smilšu kastes uz savu. Arī tā var,- izrādās. Bet pirms tam ir ilgi jābūt un jāpierod pie savas autonomijas, pie savas personīgās “smilšu kastes” (dzīves).
Biežākie jautājumi, pieprasījumi, vēlmes ir par to, ka gribas savu brīvību, savu dzīvi, savu autentiskumu, savu — manu — es. Bet otra medaļas puse ir par to: “Ko tu esi gatavs pazaudēt, un vai tas, kas vairs nebūs tavā dzīvē, atsvers tavu brīvību, to tavu brīvību, pēc kuras tu tiecies?”
Ar to varbūt tad arī sākam — kādas ir tās tavas zaudēšanas krīzes, kuras jau tu esi piedzīvojis, un vai tiešām esi gatavs piedzīvot vēl zaudēšanu. Jo būs jau arī ieguvumi, un, aptverot jau zaudēšanas krīzes, sevi izanalizēt — ja ne pats, tad kopā ar speciālistiem. Ko tu esi jau zaudējis no vecā, un ko esi ieguvis vietā? Un kas šodien jau ir nokalpojis, un kam tu droši vari teikt “paldies”.
Un kas būs tās zudības, kuras patiesībā tu pat neapjaut, bet uzdod sev jautājumu: “Vai es esmu gatavs zaudēt, un vai man ir pietiekami zināšanu, kā turpmāk ar saviem zaudējumiem tikt līdz resursam un ieraudzīšanai, kas nāks vietā?” Paturot kā mērķi — savu autonomiju, savu brīvību. Un katram tā ir sava.
Tas ka tu paliec viens, laimīgs savā meža mājā ar dzīvniekiem, redzamiem un neredzamiem gariņiem. Vai tava autonomā brīvība ir visu laiku būt cilvēkos, sabiedrībā.
Nav pareizas vai nepareizas — tikai bērniem ir kāds, kas pateicis, kā ir pareizi vai nepareizi. Esam sev tie pieaugušie, kuri sev nosaka — man tagad ir pareizi, man. Un, kas svarīgākais, arī vairs tikai no prāta to nevar. Tagad ir tā — doma, sajūta, ķermeniska reakcija. Tam visam ir jāsakrīt ar “jā, man”.
Un tikai tā mēs varam iziet ārā no vecās “smilšu kastes”, kur bija ne visai, un aiziet uz to savu “smilšu kasti”, kas atbilst mūsu katra “jā”.
Izklausās jau viegli, bet tas patiesībā ir nežēlīgi. Ceļā saskaras ar visu emociju gammu — visu, visu: nodevība, vientulība, ciešanas 24/7, cilvēku zaudēšana, tuvāko cilvēku zaudēšana, aiziešana no dzīves, tas, kas likās vis tuvākais, vismīļākais, zūd ticība, gribas atpakaļ pie tiem, viņi bija falši, bet bija. Vieni pazūd, bet citi vietā nenāk — un atkal vientulība, izmisums, nekā vairs nav, nekas nenotiek. Galvā skan balsis, kuras gandrīz vairs nevar apturēt. Fiziskais ķermenis sāk mainīt savu struktūru, kas izskatās pēc visām pasaules slimībām.
Un tā paiet gadi, gadi, un laiks iet, un mēs nu nevaram ar vienu piegājienu izkāpt no “tās smilšu kastes”. Smilšu kastē pat nomainās — “bērni”, bet vienalga tā paliek tā pati.
Līdz kaut kas tur “debesīs” nāk mums palīgā un nonullē visu mūsu vietā. Visu. Un iedod eksāmena uzdevumu, kuru mēs paši esam sev uzlikuši. Tagad notiek eksāmens. Tagad mūs katru pārbauda. Katrs pats sev mēs esam iedevuši eksāmena uzdevumu un likuši “debesīm”, lai iedod mums tieši tajā laikā, kad ir absolūtais nulles punkts. Protams, ka pa lielām “šaibām” mēs to eksāmena uzdevumu neatceramies, jo tur, zem tā, arī ir atbilde. Tāpēc jāmēģina kaut kā sajust, atcerēties un šoreiz — nu šoreiz — izdarīt visu pareizi. Citādi stulbi — atkal iemetīs vecajā “smilšu kastē” vai atstās uz otru gadu un liks iziet atkal no jauna. Šajā dzīvē vai nākamajā. Un vēl stulbāk ka mēs paši sev uzliekam eksamenu, jau dvēseļu līmenī. Un paši sev esam eksāmena pieņēmēji. Atskaites iedosim tad kad šitās tēmas vairs nebūs aktuālas.
Nu, kaut kā tā man šoreiz uzrakstījās. Bet ar šo visu es tikai gribēju īsumā iezīmēt, kādām lielām (redzamām) krīzēm es esmu izgājusi cauri, kas mani ir formējušas tādu, kāda es esmu, un kur es varu palīdzēt citiem — jo es varu “aizvest” un “izvest” cauri tikai tur, kur es pati esmu bijusi.
Manas apzinātās Krīzes:
Piedzimšanas krīze – ķermeniskās un emocionālās drošības pamatu izveide.
Izdzīvošanas krīze – resursu, robežu un paļāvības attīstīšana.
Vecāku šķiršanās krīze – piederības un lojalitātes konfliktu atpazīšana.
Ģimenes veidošanas krīze – partnerības modeļu un dzimtas atkārtojumu izpēte.
Materiālās zudības krīze (nodeg māja) – drošības, zaudējuma un atjaunošanās tēma.
Bērna zaudēšanas krīze – nesaņemtās sēru un mīlestības plūsmas atjaunošana.
Pieauguša bērna zaudēšanas krīze – identitātes un jēgas pārvērtēšana.
Apvienošanās krīze – iekšējo daļu integrācija pēc ilgstošiem dzīves zaudējumiem.
Kodola sameklēšanas krīze – autentiskas esības un dzīves jēgas atjaunošana.
Pieeja:
Darbs notiek, izmantojot sistēmiskā sakārtojuma metodi apvienojumā ar regresīvo pieeju (iepriekšējo dzīvju vai dzimtas līniju aspektiem). Papildus tiek izmantoti dabas dziedniecības resursi – augi un hidrolāti, kas palīdz emocionālajā regulācijā un dziļākā ķermeniskā atvērumā.
Rezultāts:
Apzinātas personiskās un dzimtas krīžu shēmas.
Atjaunota iekšējā stabilitāte un piederības sajūta.
Izpratne par to, kurā attīstības posmā notikusi iestrēgšana.
Resursu atjaunošana caur ķermeni, dabu un simbolisku piedzīvojumu.
Ar cieņu Melita Januša-Rauba