Kā jums iet, kā jūtaties? Ziniet, kāda sajūta – nu, daudzejāda, pat vairs ne divējāda. Kas mūs iepriecina? NEKAS. Nu tā, pa lielam – nekas. Visa kā ir tik daudz, viss ir tik piesātināts, bet patiesa prieka jau nav. Tie, kas negribēja strādāt pie citiem, grib būt neatkarīgi influenceri, šobrīd strādā vēl vairāk, un ir vēl grūtāk. Vismaz Latvijā, jo nav jau “pircēju”. Nu nav pietiekami daudz pircēju, lai varētu atslābt un nedomāt par to, ko bijām (es tai skaitā) izfantazējuši, ka tad, kad es būšu brīva, strādāšu uz sevi un darīšu to, ko gribu, man būs mazāk jāstrādā, vairāk naudas. Nu, bija tāds trends gadus atpakaļ. Nu pat tas ir izgāzies ar lielu blīkšķi, jo liekas, ka visam, visam ir beidzies pieprasījums. “Es par gaisa pārdevējiem.” Es sevi pie tādiem arī pieskaitīju. Nu vēl tautās to sauc par psihologiem, enerģoterapeitiem, astrologiem utt.

Nu, lūk, un ja sevi apspiedz tikai zem vienas “palamas”, kā manā gadījumā – sistēmiķis, regresologs, vēl es hidrolātus taisu. Tas viss ir kruti un vajadzīgi. Bet šodien nevienam vairs nevajag pirkt nosaukumus.
Šodien, un liekas, ka daudziem tas ieslēdzās tieši 2025. gada 1. novembrī. Absolūta sapratne, sajušana, ka patiesām mēs pērkam otra cilvēka enerģiju. Un te ir jautājums – es tai pusē kā pārdevēja, vai es gribu pārdot savu enerģiju? Nē. Tad arī esi kā pielādēts akumulators, kurš beigās uzsprāgst, jo nespēj sevi vairs ņemt.

Lai kā mums negribētos, mēs esam šeit, lai mainītos ar enerģiju, lai pārdotu savu personīgo enerģiju, kuru esam uzkrājuši un uzkrājam visu savu dzīvi. Un tie, kas grib un var būt patstāvīgi, ir jāpārdod sava enerģija. Un uz to ir uzbūvēta šī pasaule. Bet nu jau vairs to nevar ne apšaubīt, ne noliegt. Ka ar to, ko esam piedzīvojuši kā dvēseles uz Zemes, vairs nepietiek. Un ziniet, kāpēc nepietiek? Ir daļa cilvēku, kuri sevi ir pamazām attīrījuši no uzkrātās enerģijas un savas zināšanas par to, kā attīrīties no destrukcijām, jau ir atdevuši, pārdevuši pasaulei. Bet lielākā daļa cilvēku vēl pilnīgi ir iestrēguši kaut kur savās personīgajās destrukcijās, bailēs, šaubās, nu, vārdu sakot – www.vissirslikti.lv.

Pasaules kārtība ir tāda, ka tie, kas aizgāja pa priekšu, tagad ir jāgaida tos, kas vēl tikai kaut ko murgo par savu laimīgo dzīvi, bet vēl to nedzīvo. Nu arī tā teorija ir absolūti pareiza – ja mēs katrs viens nedarīsim to, kā “šodien Zeme paredz būt”. Un to, kā paredz būt, ir ļoti vienkārši – tīra mīlestība, nekā sarežģīta. Tātad, ja mēs, un man ir aizdomas, ka līdz 2000. gadā dzimušie cilvēki, ja nespēs sevi pielāgot Zemes vibrācijai, kas ir tīra, patiesa mīlestība... Dabā nav dualitātes – tas mums tā izskatās. Bet dabā visā, kas NAV cilvēks, nav dualitātes. Tikai cilvēks viens te ir palicis ar saviem principiem un dualitāti. Zeme vienkārši viņu izsūtīs ārā.

Piemēram, mans dēls atnāca stipri par ātru uz šo Zemi, un no tās vietas, kas ir viņa pamatstruktūra, tur pat nepazīst, kas ir dalījums, kas ir labi vai slikti, kas ir tas ļaunais “mākonis”, ko mēs te esam uzaudzējuši uz Zemes. Lai kā viņš centās pielāgoties Zemes dzīvei, nu, nesanāca viņam. Un tad nu viņa civilizācija viņu paņēma atpakaļ. Neies tak mocīt savējos. Tas, ka Toms ir absolūti ne-Zemes dvēsele, mēs visu viņa mūžu zinājām, tikai nemācējām to izrunāt. Varētu teikt – nu jau ir par vēlu. Nē, nav. Attiecībā uz Tomu – viņa dvēsele nāks atkal manā dzimtā, kad vajadzēs atkal un atkal modināt. Bet pagaidām to viņa struktūra darīs caur mani, vienkārši esot “manā galvā” – sajūtās, kuras es izrakstīšu.

Un tieši tik dīvaini, kā ir noticis manā dzīvē, tieši tas man dod tiesības pārliecinoši teikt: ja mēs te uz Zemes nesāksim just, un just to, kas ir aiz visa, un tā ir Mīlestība, tiešām mūs noslaucīs nost. Varēsim iet un mācīties no jauna, kā uzvesties, ja nonākam iespēju Zemē – Zemē. Mums te uz Zemes ir viss. Nu tā kā viss. Un iespējas ir visiem, visas, tikai viens mazs noteikums – caur sirdi, caur jūtām – Mīlestība. Bez pieprasījuma pēc Mīlestības. Vēl to var teikt tā, ka mūsu acis, ausis, mute nolaižas starp krūtīm.

Un te ir vieta – pajust, kā jūs jūtaties. Man tā ir bijis vairākkārt, un, ja es izsekoju sev, tas pāriet tad, ja es palaižu kādu savu konceptu. Ko es sevī esmu nesājusi kā cietā diska zip failu, bet tas nav bijis izpakojies līdz šim. Un kaut kad ķermenis ir gatavs izpakot, jo ir īstais laiks. Nu, lūk, un ķermenī tas kaut kur ir. Un tad tā vieta ķermenī sāk dīvaini sāpēt – atkarīgs, kādas tēmas zip fails atpakojas. 1. 11. 2025. man sāka sāpēt pleci un uz augšu – tātad atpakosies jaunas zinības. Zinības, zināšanas. Ja, piemēram, sāp mugura – tad pakojas vaļā pagātne. Ja kājas – tad personīgās pamatvajadzības. Ja vēders – tad vērtības un manas vērtības. Ja reproduktīvā sistēma – tad viedās enerģijas, kur smalkajā plānā “dzimst” gan dzimtas, gan dvēseles paši apslēptākie talanti, resursi. Ja krūtis, tīmus – tas ir super labi, liekas, ka sirds sāp – mīlestība plešas.

Šādām sāpēm zāles nelīdz. Principā nekas nelīdz – vienkārši jāļauj tam būt. Sievietes labāk sapratīs – jāļauj tam piedzimt, un dzimšana iet caur sāpēm.

Nu, lūk, kaut kā tā mums iet un būs. Un novembris ir par to. Visam, absolūti visam ir vieta uz Zemes – Zeme ir iespēju vieta dvēselēm. Šeit dvēseles, lai tiktu, stāv rindā, tikai dažas labas neaprēķina savu varēšanu un nespēj paņemt, caurlaist visu to, ko šeit var dabūt. Jo ķermenī ir kaut kā jāievietojas. Ir jāizvēlas ne tikai dzimta, kurā tu ienāc, bet arī kā dzimta piedzīvot to pieredzi, pēc kuras dvēsele tik ļoti tiecas uz Zemes. Un pašā pamatā tā ir Mīlestība. Tāču tik vienkārši – pēc vislabākā scenārija bērniņi ienāk kā mīlestības auglis. Daba taču notiek tieši tā. Kas cilvēkiem nogājis greizi?

Ar cienu Melita Januša-Rauba 03.11.2025