Kāpēc mums ir bail atzīt sev, tieši sev – skaļi vai klusi –, kā mēs katrs jūtamies? Pat dienasgrāmatas vai savus pierakstus veicot, mēs sev melojam. Rakstām tā, kā būtu pareizi. Sev melojam?  
Vai, ja nemelojam, tad fantazējam, jeb – vēl to sauc par sapņiem. Mēs sapņojam ar atvērtām acīm. Un arī tā, kā pēc gostiem rakstīts.  Nejaucam ar manefestāciju, kur būtu jābūt ar sirds plūsmu. 
Ko mēs katrs sev ar to izdarām? Mēs nododam katrs sevi. Mēs sevi noniecinām kādu “pareizāku” viedokļu pareizības priekšā.  
Atkal kārtējā lojalitāte citu cilvēku priekšā. Vai paškritiskais ego prātojums: “Ko citi par mani domās?” Un galvenais – lai domā par mani “pareizi”, tā, kā pasaulē ir pieņemts.  
Bet kā ir pieņemts? Bet kā ir pieņemts man? Katrs sev pajautājam – kā ir man? Ko patiesībā gribu es?  
Un tagad stop – galvu, prātu izslēdzam. Un ar sirdi – ko mana sirds patiesībā grib? Ļaujam sev paplūst ar sirds “smadzenēm” – jūs jutīsieties, kā jūsu ķermenis plūst līdzi.  

Kāpēc mums tik ļoti patīk noliegt sevi, savu identitāti, savas vajadzības?  
Patiesībā lielākā daļa to dara, lai izdzīvotu.- Es palikšu attiecībās, jo man tā ir finansiāli izdevīgi. Un mīlestība jau arī ir. Bet tomēr izdevīgums ir vairāk. Kā saka mūsdienās – uz pliku mīlestību jau neizdzīvosi.  

Bet kāpēc ne?  
Tie ir divi cilvēki, kas patiesi mīl viens otru, tikai ir iesprūduši – vai nu iepriekšējo dzīvju karmiskajās attiecībās, vai arī šajā dzīvē vēl neprot materiālajā pasaulē sevi kopā ar līdzsvaru veidot harmoniski, sev. Tas jau ir tas kā mēs ejam sirds ceļu.
Bet es jums teikšu tā – ja sākotnēji pirmais impulss ir bijis no abiem, – mīlestība, iemīlēšanās, tikai tālāk attiecības ir sačakarētas, jo ambīcijas nesakrīt.  Tad viss vēl ir glābjams.
Bet, ja sākotnēji kāds no pāra meklē otru cilvēku ambīciju vadīts, veidojot atbilstošu čauliņu izvēlētam mērķim, ilgtermiņā var būt dažādi.  
Var piedzimt īsta mīlestība, bet var arī “aplausties” savās iedomās un fantāzijās jeb sapņos.  Un tad ir destruktīvas šķiršanās. 
Un tad raud pie sasistas siles.  
Mūsdienās tas vispār ir redzams – kur ir viena dzīve, ko rāda sociālajos tīklos, un ir realitāte.  
Un nejaucam ar to, ko otrs redz, bet ar to, ko viens rāda.  
Vai kādreiz manā mūžā būs tā, ka mēs spēsim sarunāties patiesi, tīri – tā, kā mēs patiesi jūtamies un ko patiesībā domājam?  
Ziniet, saka, ka mēs sastāvam no tā, ko domājam, jeb – mūsu domas veido mūsu dzīvi.  
Bet cik mēs paši, personīgi paši, domājam? Un kur vispār ir tā robeža – kur mēs katrs esam savā centrā, savās vajadzībās, zinām un kur atkal esam lojāli “pasaulei” ap mums?  
Un patiesībā viss lojālākie mēs esam saviem pašiem tuvākajiem cilvēkiem, videi. Lai mūsu vistuvākie ar mums lepotos. Ko viņi par mums domās?  
Un, protams, tā ir mūsu izcelsmes ģimene, dzimta, tikai projicējam mēs to uz draugiem, kolēģiem, tālāk jau uz vīriem, sievām, bērniem.  
Bet pats pamats ir mamma un tētis.  
Tad pamēģinām sev pajautāt – ko mamma vai tētis teiktu, ja es rīkotos tā?  
Un ziniet, es neticu, ka mamma un tētis mums novēlētu sliktu, bet tā – no sirds, bez ego ietekmes.  
Tad kāds ir iemesls izpatikt citiem, ja patiesībā mums katram tas sagādā sāpes un ciešanas?  
Un kāds ir iemesls izpatikt pasaulei, ja vienīgais, kam mēs patiesi izpatīkam, ir mamma un tētis, un viņiem visas mūsu rīcības ir pieņemamas?  
Protams, ka ārējā pasaulē viņi ir vislielākie kritiķi un soģi.  
Bet patiesībā neviena mamma un tētis nenovēl savam bērnam ciešanas.  
Tikai ārējā pasaule visvairāk salauž, jo viņi arī dzīvo pēc principa: “Ko citi teiks?”, “Visi dara tā”, “Tā ir pieņemts.”  
Jā, un tās paliek par dzimtas vērtībām.  
Bet neesam naivi – šobrīd mēs drīkstam un mums vajag iziet no rāmjiem, pārbaudīt, kas ir aiz robežas.  
Par to jau arī ir visa šī garīgā atmošanās.  
Pāreja – pāreja robežām, “aiz žoga”.  
Par to liecina gan vieglā ceļošana, gan plašās sociālo tīklu iespējas – dzirdot, skatoties, būt un redzēt, aptvert visu pasauli un droši vien pat pāri “Zemei”.  
Paplašināt sevi.  
Tad kāpēc mēs nepārkāpjam savas robežas?   Tas ir jādara, izejot no sirds centra.  
Mēs brīnišķīgi protam destruktīvo aspektu – līst bez uzaicinājuma citu dzīvēs un pārkāpt citu cilvēku robežas.  
Uzspiest savu gribu citiem, cenšoties piepildīt savas ambīcijas.  
    Piespiest cilvēkiem darīt to, ko viņi negrib, manipulēt, lai tikai sasniegtu savus mērķus. Un, ja cilvēks pamana, ka viņš ir diktatorisks un savas ambīcijas apmierina, kurās ir arī daudz laba citu labā, tad būsim godīgi – neviens neko nedara tikai otra labā. Un tāds ir tas mehānisms, tā tas strādā šeit uz Zemes. Upurisms tīrā veidā arī nav vajadzīgs. Bet ir nianses – sev atzīt, ka man tas patīk, ko es daru, un sadarboties. Vai otrs moments: "Es to daru tikai un vienīgi jūsu dēļ" – kas ir klaji meli.  

Par mani personīgi runājot, lai nav tā, ka es te tikai filozofēju. Man arī ir palīdzošā profesija, un es melotu klaji, ja teiktu: "Mana misija ir palīdzēt cilvēkiem."  Man patīk tas, ko es daru. Es strādāju ļoti maz – ar strādāju es domāju darbu, par kuru saņemu atalgojumu. Un tieši tā man šobrīd ir vislabāk. Kaut gan, es arī iekrītu sevis žēlošanā un sevis "ēšanā".  

Kāpēc man nav naudas? Kāpēc man nav klientu? Kāpēc? Kāpēc?  

Bet būsim godīgi – bez manipulācijas, mārketinga, skaļu solījumu bārstīšanas, skaistu vārdu savirknējuma jeb ilūziju došanas nevar savākt ap sevi auditoriju. Bet, ja mērķis ir tikai nopelnīt naudu, tad var.  

Šim esmu izgājusi cauri, un kaut kā man nesakrita ar to, ko es patiesībā gribēju. Un arī, esot kopā ar cilvēkiem, kuri prot pārliecināt, man īsti nesakrita.  

Jāprasa gan sev – kas man kaiš? Tā tak naudu nevar nopelnīt. Bet nu – kaut kā es līdz šim tieku galā.  

Man ļoti, ļoti gribas dziļumu. Dziļumu un patiesumu. Ne tikai pie sevis, bet arī pasaulē. Manā pasaulē, manā "burbulī". Un te ir mans nākamais jautājums – kur ir tas mans burbulis? Kur ir tā mana pasaule? Jo, ja es neesmu ērta videi, kurā es esmu, ja es neiederos un nešūpojos līdzi, es nevaru prasīt cilvēkiem, lai viņi vispār gribētu ar mani runāt, par mani atcerēties, kur nu vēl satikties. Un tad es arī palieku par "vientuļu kaķu tanti".  

Viss ar mani kārtībā – es neesmu viena. Man ir ģimene – vīrs, bērni, mazbērni. Un mēs katrs esam ideāls savās dzīves lomās. Tieši tā iemesla dēļ, ka es arvien mazāk "audzinu", komunikācija ir kļuvusi retāka ar visiem, un man tas der.  

Patiesībā nonākt līdz tam, kas katram patīk, der un ir īstais "dvēseles stāvoklis materiālajā pasaulē", ir milzīgs krīzes posms. Bet tad, kad atnāk atklāsmes un sapratne, ka tieši tā, kā man ir tagad, man patīk – kaut vai uz sekundi –, tu saproti: ar šo cilvēku man ir labi. Vai gluži pretēji – nepatīk man. Un to sajūt ar visām maņām.  

Tad nu – nenododam sevi sabiedrības un uzskatu priekšā. Ja tu viņu mīli, tad vismaz sev pasaki skaļi. Ja vajag –" pasaulei "pasaki skaļi. Ja tevī pašā būs pārliecība un patiesums, tad "pasaulei" vairs nebūs nekādu jautājumu. Vai arī – tu neredzēsi vajadzību to apspriest. Jo tas ir tavs Dvēseles-Sirds-Prāta-Ķermeņa lēmums. Un nevienam uz "pasaules" par to nav nekādas darīšanas.  (Zem vārda "Pasaule" ir radi, draugi, kaimiņi)

Protams, ir arī otra galējība – ka "sabiedrība/pasaule" to nekad nepiedos, nepieņems, vienmēr nosodīs un, galu galā, izstums.  

Izvēle, dualisms ir vienmēr – ES vai MĒS.