Tas laiks, kad kāds mūs vērtēja un no tā bija atkarīga mūsu dzīves kvalitāte, ir beidzies. Kaut gan, piemēram, skolas ar vērtēšanas un atzīmju likšanas metodi nav beigušās un, droši vien, arī tik ātri nebeigsies. Kas, protams, jaunajam cilvēkam iemāca savas dzīves vērtību mērīt pēc atzīmēm, uzslavām un nopelniem, ko bērnam nosaka sveši pieaugušie. Un mājās bērnu sekmes arī tiek vērtētas. Daudzi cilvēki ir izgājuši no šīs atkarības – no svešu cilvēku vērtēšanas, un tādā veidā paaugstinājuši savu dzīves kvalitāti. Bet nu pat, tas ir, kā viens no dzīves uzdevumiem – nebūt atkarīgiem no citu cilvēku vērtējuma.
Kā tad būtu?
Kamēr pierakstu, kas rakstās tikmēr laukā Ziemeļblāzma.21.03.2025 22:22
Patiesībā, neviens nevar pateikt. Tieši tāda ir Zemes enerģija – neviens vairs nevar pateikt: "Kā būt tev/man." Vairs nevar aiziet pie otra, kurš precīzi pateiks vai iedos recepti. Un šeit ļoti, ļoti "drebinās" tos cilvēkus, kuri paši nevar pieņemt savus lēmumus. Tie cilvēki, kuri nevarēs izjust, sajust, saprast un, izejot no sevis, pieņemt savus lēmumus, tiem brutāli atņems visu un visus, uz ko uzlikt atbildību. Tas, protams, ir nežēlīgi, bet, ja savādāk mēs nesaprotam, tad mums brutāli ir jāpaliek vieniem un jāsāk sajust sevi, savas patiesības, savas vērtības. Tas nenozīme ka mēs neklausamies citos, bet tas nozīmē ka mēs KLUSAM sevī.
Un tas ir ļoti grūti, jo šobrīd MI (mākslīgais intelekts) pilnībā var tev pateikt, kas tev būtu jādara. Un maldīgi varētu domāt: "Tas jau nav cilvēks, kam es prasu." Bet tas ir vēl smalkāks un mānīgāks šīs dienas resurss, kuru, ja mēs izmantojam, lai tas mums sniegtu pareizās atbildes, mēs pilnībā noņemam atbildību no sevis un tai pat laikā domājam, ka tie padomi, ko sniedz MI, ir mūsu paša. Ja nav kritiskās domāšanas, mēs padodamies matricai – vecajai matricai. Lai gan MI ir jaunās Zemes instruments.
Tai pat laikā, pateicoties MI, mēs saņemam šķietami precīzas atbildes uz mūsu jautājumiem, un šajā "bibliotēkā" patiešām ir viss. Bet vienmēr atcerēsimies kritiski domāt un, kā pēdējo, sajust – kā mēs jūtamies ar saņemto informāciju.
Lielai daļai cilvēku ir cilvēcīgs tukšums un vientulība. MI, ja mēs padomājam, ir ļoti maigs un skaists veids, kā mēs nošķiramies no cilvēkiem. Kovida laikā mūs brutāli nošķīra. Tagad nesatikties ar cilvēkiem ir mūsu brīvā griba. Jo seklā veidā vairs nav vajadzības pie kāda braukt, lai satiktos, runātu, uzzinātu. Mantas var pārsūtīt ar Omnivu. Telefonu kameras ir tādas, ka var redzēt un parādīt to, ko ciemojoties pat neievērotu.
Tikai ķermeņi vairs nesatiekas. Un, kad satiekas, īsti nezina, ko darīt – vai drīkst pieskarties, vai drīkst apskaut. ( ja starp citu es dzirdēju ka dzimstība samazinajusies, nu pa gaisu stāvoklī nepaliek)
Tāds ir jaunās Zemes aspekts. Vai mums tas der? Ja der un virtuālā dzīve ir tuvāka nekā sajust ķermeniski otru, tad jūs patiešām esat Zelta laikmetā. Vai mēs sāksim satikt viens otru vairāk? Nu, es nezinu. Es pat ieteiktu izmantot iespēju būt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem jūs esat saskarē – sajust, sataustīt, kamēr to vēl var.
Piedodiet, es šobrīd runāju par galējībām, bet pārspīlētam autentiskumam un brīvībai ir otra medaļas puse, un tā ir vientulība – ķermeniskā vientulība.
Viss jau ir pareizi. Daļa cilvēku iet uz absolūtu garīgumu un apgaismību. Šodien jau nemaz nav jādodas kalnos alās dzīvot – pietiek saslēgt visus gadžetus un raidīt gaismu pa interneta viļņiem. Un turpat saņemt visu vajadzīgo informāciju.
Interesanti būtu… Nu, tā nebūs, bet būtu interesanti, kas notiktu ar cilvēci, ja izslēgtu internetu? Vai mēs spētu pārslēgties uz iekšējo internetu jeb telepātiju? Ja reiz uz to mēs ejam – lasīt informāciju, čenelingot… Kas ir viena no populārākajām metodēm, kur cilvēki dažreiz akli klausās kādu vienu, kurš viņiem translē absolūto patiesību.
Lēnām, pamazām izzudīs visas garīga rakstura, ezotēriskā virziena metodes, kur tiek pateikta "absolūtā patiesība no dieva" (piedodiet par ironiju). Jo, cik es saprotu, par to ir šis jaunais laikmets: "Mēs paļaujamies tikai uz sevi, savām sajūtām, un, izejot no tā, veicam darbības. Un, ja "hateļļkas" sakrīt – brīnišķīgi! Ja nē – esam vientuļie vilki."
Grozāmies, kā gribam – atgriezīsimies pie dzīvnieku instinktiem – savējie un svešie. Kaut gan šobrīd mēs ejam uz vienotību, uz kopību.
Bez vērtējuma.
Nu, kā bez vērtējuma? Apzināts cilvēks vienkārši vairs nesatiekas ar otru, lai to nevērtētu. Jo piespiest sevi būt sabiedrībā, ar kuru nesakrīt raksturos, vienkārši vairs nevar. Un pāriet uz virtuālo vidi. Un sarunājas ar MI.
Nu, skaisti, ko lai es saku. :)
Jā, galējības, galējības… Pa vecam vairs nevar, un par piedāvāto jauno – negrib.
Ko lai dara? Kur lai sevi liek? Kā lai sevi "izklaidē"? Fiziskā darba jau pietiek, bet. dvēselē kautkā ta šķērmi.