Jo, iespējams, arī ir gadījies kā man. Milzīga vilšanās. Es cieši stāvēju klāt, atbalstot, palīdzot ar padomiem, arī fiziski, raudot līdzi, jo sāpes bija milzīgas cilvēkiem. Ar domu, ka otra cilvēka dzīvē notiks “atmošanās” un saredzēšana – tāda sirds saredzēšana par to, ka tas, kā cilvēks pirms tam ir dzīvojis, īsti uz laimīga ceļa nav vedis. Un mana ilūzija lika domāt, ka es kaut kā varu to mainīt. Nevaru. Kas arī runājot likās, ka tā saprašana ir. Bet, diemžēl… Protams, mans EGO, kas vēl bija manī atlicis par to, ka manas zināšanas var kādam noderēt, sagruva pavisam, mazos gabaliņos sabira, ar vilšanos, ar paškritiku un sevis analizēšanu.
Nu kā, kā tas var būt, ka cilvēks ir tik akls attiecībā uz sevi un savu dzīvi? (Tā bļauj mans prāts.)
Bet, protams, ka es izdaru savus secinājumus, un vislabāk es to varu izdarīt, rakstot.
Es nemainu cilvēku dzīves. Ir tāds ļoti aplams cilvēcīgs uzskats: “mēs varam palīdzēt cilvēkiem.” Arī es to skandinu. Bet nu pat mana sūrā pieredze – lai cik plaši es atveru visu savu sirdi, lai palīdzētu otram – tas nav iespējams. Iespējams ir savā plašumā ļoti vilties – ātrāk vai vēlāk.
Runāšana un tikai caur mentālo plānu “saprašana” ir tukša salmu kulšana. Tas vispār ir nekas, tikai lieka enerģijas pazaudēšana. Man tā ir laba mācība. Tāpēc arī es priecājos, ka pārvaldu arī sistēmiskās pieejas metodi, kur mana personība ir maz iesaistīta. Un tā saucamais “tukšā vidus” stāvoklis būtu vienmēr dzīvē jāpielieto ar cilvēkiem, lai cik viņš man tuvs un mīļš. Jo tādā pozīcijā nav personīgo sajūtu atskaņošana, bet pieprasījuma izkārtošana, prasītājam pašam darot.
Mēs varam izglābt cilvēkus. Arī es to savā laikā esmu skandinājusi – ka mēs varam būt tādi “dieviņi” zemes virsū, kuri maina cilvēku likteņus. Un šeit es runāju par “mēs, cilvēki”. Cilvēks ir tāda būtne, kura runā, kura stāsta, kura iestāsta. Nu nav tā. Tā nav tiesa. Mēs, es, mēs katrs viens palīdzam cilvēkam. Mēs katrs viens ietekmējam cilvēkus. Mēs katrs viens, iespējams, arī izglābjam cilvēkus. Bet tas nav ar personību. Tas ir pateicoties tam, kādi mēs esam. Mēs ar savu piemēru stāstām, rādam, demonstrējam vai vienkārši esam un tādā veidā palīdzam.
Bet tad, kad es/mēs sākam mācīt vai palīdzēt ar padomu, tā ir absolūta enerģijas tērēšana. Jā, uz to mirkli, protams, ir patīkami, ka cilvēks pretī māj ar galvu: “Jā, tev taisnība, paldies.” Bet, ja pēc tam nenotiek absolūta apziņas maiņa, reāli mainot savus dzīves ieradumus, tad tā visa ir “plika diršana.”
Man bēdiņa ir tāda, ka es uzticos cilvēkiem, es ticu, ticu tik ļoti, ka atdodu sevi visu. Un, protams, tad pati viļos. Un patiesība ir tāda, ka neviens cits par to nav atbildīgs vai vainīgs, un man nav iemesla dusmoties. Tās ir manas jūtas, mana sirds, kas lūst.
Tas, kas šodien ir nu ļoti skaidri jāsaprot, jādara – mēs varam būt tikai piemērs, tikai atspulgs “Pasaulei.” VISS.
Un kādi mēs esam kā piemērs? Mums aiz muguras stāv visa mūsu dzimta. Mūsu laukā vai mūsu būtībā ir ne tikai cilvēciskais ķermenis, tā ir visa mūsu dvēseles pieredze. Un tas, ko mēs patiesībā neapzināmies, ir tas, kas ietekmē, maina, glābj vai – vienalga, kā mēs to nosaucam – citus cilvēkus. Bet mēs kā personības ļoti maz ko darām otra cilvēka labā. Tikai barojam savu ego. “Da es…, da man…, nebūtu manis tu…”
Tas, ko mēs varbūt varam ietekmēt vai kur mēs varam izglābt, vai kur mēs varam palīdzēt, ir vienkārši ikdienišķas lietas, ko mēs darām. Ar savu dzīvesveida piemēru – gan ģimenei, gan sabiedrībai. Bet lielajā plānā vai lielajā laukā vai lielajā pasaulē mēs ietekmējam citus cilvēkus ar savu būtību.
Rādot piemēru. Stāstot par sevi. Iedziļinoties un izzinot sevi, mēs varbūt arī palīdzam citiem cilvēkiem. Varbūt. Es nezinu. Bet tā tiešā veidā, caur galvu runājot, tā tas nenotiek. Mēs nevienam nevaram palīdzēt vai kādu izglābt.
Neesam egoistiski un nestāstām, ka mēs glābjam cilvēkus, jo tā tas nav. Es neesmu egoistiska un nestāstu citiem cilvēkiem, ka pie manis var atnākt un es izglābšu. Nē, tā nebūs. Bet caur savu stāstījumu, caur savām praksēm, caur savām mākām, caur savu dzīvesstilu, caur savu dzīves prizmu to paplašināti rādot, stāstot – iespējams, kāda cilvēka dzīves ceļš iegrozās citā līknē.
Un tas vispār nav mans nopelns. Nemaz necik.
Neesam egoistiski. Mēs nevienu nevaram izglābt. Nevienu.
