52 20 25

Smuki vārti šodien. Smuki vārti, kur pagātnē atstāt skumju enerģiju. Skumjas un vientulības enerģija ir tās jūtas, ar kurām es pamostos ik rītu. Lielu enerģijas un spēka daļu es pēdējo sešu nedēļu laikā esmu tāda kā "nastavņica". Latviskojot, tas būtu "pat kā garīgā vadītāja vai enerģētiskā līdzsvara nesēja".
Nu, ikdienā to sauc vienkārši – es ar draudzeni, ar kuru vairāk kā desmit gadus esam pazīstamas. Mēs ar viņu runājamies, jo viņai dzīvē šobrīd ir pārmaiņu process.
Bet, lai kā es noliektu sava ego "lepnību"...Fakts paliek fakts – gan ar dzīvām sarunām, gan mums neesot sarunās, es transformēju viņas lauku. Jeb vēl precīzāk – manam prātam un gribai ar to nav nekāda sakara. Es vienkārši zinu, ka caur manu enerģētisko lauku iet cauri skumjas, vientulības skumjas. Un šajā dzīves posmā ar to saskaras draudzene – tas ir tas, ko es zinu. Bet es zinu, ka es translēju arī caur citu cilvēku, kurus es nezinu,bet mēs esam vientulības skumjas. Es ļoti ilgi mēģināju saprast, ko man ar to darīt, kā es varu vienkārši to nedarīt. Bet jūtas jau neapmānīsi – tās vienkārši ir.
Bet patiesība ir tā, ka es nekad nevaru būt līdzās "Lauka" citiem cilvēkam, ja manī nav tāds paterns, tādas jūtas. Un, dziedinot sevī savas sirds sāpes, es varu būt līdzās un ievest tur, kur es sevi esmu izdziedinājusi. Un atkal, par to daudz jūtot un domājot, sevī ieskatoties, man ir skumji par to, kas notiek vai, precīzāk, nenotiek ar cilvēkiem. Kāpēc? Kāpēc ir tāds kaifs un laime sēdēt skumjās? Un es kā "darba rūķis" ik dienu translēju caur cilvēku saražotās asaras, žēlabainās asaras. Tad man dienas beigās ir sev jautājums – nu, cik ilgi es šitā dzīvošu, tīrot lauku, uzturot savu vidi, enerģētisko vidi tīru un caurspīdīgu? Un vai tiešām visa manas dzīves misija ir pie sevis lūgties, mijiedarboties kolektīvā laukā ar citām manām puzles daļām? Jo atceramies – viss ir viens. Un ja kādam sāp, man arī sāp. Esam taču viens vesels organisms un no vienas kopDvēseles nākuši, un vienā dzimtā esam, un viens par otru stāvam un krītam kopā.
Šobrīd ir sakrities tāds posms, ka es stāvu par sev ļoti tuvu, burvīgu būtni, kas ir mana tuva sirds draudzene. Un brīžiem es domāju: "Nu, ko tu iedomājies? Kas gan tu esi, lai domātu, ka tu ar savu līdzjušanu kaut kā palīdzēsi?" – to es par sevi.
Es varbūt esmu viena naivā dvēsele uz Zemes un zinu, ka šajā dzīvē mēs – tā mana monāde, mans klans, mani cilvēki, cilvēki, kas ir manā lokā un es viņu lokā – mēs visi kopā. Mēs tiksim līdz laimes sajūtai, piepildījumam, harmonijai un radošai spēka enerģijai. Visi kopā un katrs atsevišķi.
Šodien, kā jau visu laiku, bieži skan, ka šis būs grūts gads. Nu nē, nebūs. Visas grūtības jau ir beigušās. Tagad ir laiks un šis gads, kad ir jānoliek sev priekšā spogulis – tiešām var runāt spogulī ar sevi. Absolūti jāvēŗš uzmanība uz sevi visos līmeņos. Un mēs katrs individuāli un visi kopā redzēsim, ka ego vēlmes nepiepildās – tās ieved vēl lielākā depresijā, bet sirds vēlmes klusi iemirdzas. Jā, tās ir ļoti klusas un nekādas lielās jūtas neizpauž.
Bet patiesībā, kopsummā, ik pa laikam mēs katrs apjautīsim, cik tas ir "liels un gaišs" lauks manī, es.To es redzu, kad strādāju savās vadītajās sistēmisko sakārtojumu praksēs. Kad sanāk kādam atlaist kaut ko ilgi turētu un sāpīgu, tas paliek gaišāks un stiprinošāks. Aiz traumām un dzīves ciešanām ir liels resurss un spēks.