Mēs pieķeramies visādiem datumiem, gada notikumiem, cilvēkiem, protams. Bet vai cilvēkiem? Drīzāk atmiņām, savām atmiņām par to, kas mums ar viņiem ir kopīgs. Sanāk, ka daļēji ilūzijai? Es nezinu. Kaut kur ir tā taisnība pa vidu.  
Paliek baisi, tik baisi, ka liekas, ka nekas vairs nepārsteidz, nepaliek atmiņās. Laikam ne velti ir izdomāti iPhone ar super lielām atmiņām, lai saglabātu redzamas manas atmiņas, jo manī tas nesaglabājas. “Košļenes” efekts par kādu tēmu ir arvien mazāk un mazāk. Es pilnīgi jūtu, kā ikdienas notikumi, domas, cilvēku pieskaršanās iet cauri un nekur neaizķeras. Piedzīvo uz sekundi jūtas un emocijas, ķermenis reaģē, un tas pāriet, neatstājot paliekošu efektu. Ļoti, ļoti jokains stāvoklis.  
Te ir: “Ko pasūtīju, to saņemu.” Es ļoti, ļoti gribēju, un saņemu – būt šeit un tagad. Bet medaļas otra puse ir gaužām sāpīga. Es ļoti bieži esmu vientuļa. Es neesmu viena, bet vientuļa – es jūtos bieži. Grūti saprast, kāpēc rodas tāda sajūta, bet tāda tā ir. Laikam jau vēl kāda mana dvēseles daļa, kura zina, kā ir, “kad es esmu piepildījumā”, – mēs vēl neesam satikušās.  
Es Dievam prasīju zīmes, kāpēc es tā jokaini jūtos. Un, kā nereti gadās, es neviļus sāku pieķert sevi pie vienas un tās pašas domas – vai nu man kaut kas jānoskatās, vai kāda sen nelasīta grāmata jāatver. Tā arī tagad es saņemu savu atbildi no Sintijas Kļaviņas grāmatas **"Ceļš pie sevis"** vēstījuma. Vienkārši atverot un izlasot.  
Kā var zināt, ka tā ir īsta atbilde? Man ir tā – sākot lasīt, viss ķermeniski sāk vibrēt un jokaini justies, caur ķermeņa sajūtām. Un prāts, protams, “tupī”, nu vispār neņem pretī. Bet nu – ko pasūtīju, to saņemu.  
Es esmu pārgājusi robežu.  
"...Es esmu ar Tevi, jo izdarīta ir pareizā izvēle, pāreja ir piedzīvota. Tas nemaz nebija tik traki..."

Nu, tā tas ir...