Mūžsenais gadsimta jautājums – kāpēc, kāpēc mēs pazemojam sevi? Pazemojamies citiem cilvēkiem. Esam kalpi, kaut gan izliekamies par kungiem? Kāpēc mums patīk, ka mums dara pāri? Kāpēc mēs paši sevi novedam līdz milzīgām sāpēm?  

Un šādi jautājumi rodas laiku pa laikam, dažādās sāpju pakāpēs katram, tikai visbiežāk tie skan tā:  Kāpēc viņš man dara pāri? Kāpēc viņš mani krāpj? Kā viņš var nesaprast? Kad viņš beidzot mainīsies? Kad viņš beidzot pieaugs? Kad beigs dzert? Kā vēl mani pazemos? Kāpēc viņš mani krāpj? Kāpēc viņš mani nenovērtē? Vai tad viņš neredz, ka man sāp?  
Un nākamās “prāta jūtas” – bet es taču viņu mīlu. Es viņu pārmācīšu. Es viņu sodīšu tik ilgi, līdz viņš sapratīs un lūgsies man pie kājām (kas arī notiek).  
Nu, apmēram šādu attiecību dinamiku mēs vairāk vai mazāk zinām vai esam redzējuši.  

    Mīļie cilvēki – vīrieši un sievietes! Ja kaut viens no šiem jautājumiem attiecas arī uz jūsu attiecībām, jums nekad, nekad nebūs harmoniskas, mīlestības pilnas attiecības. Un otra galējība – ka tieši tādas izskatās jūsu perfektās, augstākās pilotāžas attiecības. Priekš jums tās ir pašas pašas sapņu attiecības, kādas vien jūs varētu izsapņot un gribat. Tāpēc šeit atkrīt visas pretenzijas pret otru cilvēku.  
Un diemžēl mana runa ir “sausa”, jo, ja cilvēks attiecībās dzīvo absolūtā adrenalīna stresā, viņš nekad nedzirdēs, ko es te runāju/rakstu. Diemžēl. Jo vārdi visbiežāk nesakrīt ar darbiem. Mēs runājam dažādos līmeņos. Tas ir tāpat kā nabagais nesapratīs bagāto, un kurlais nedzirdēs aklo. Nu, tieši tik vienkārši.  

     Es kaut kur dzirdēju – lai kā mēs gribētu paņemt citus cilvēkus līdzi uz Jauno pasauli vai vienkārši uz “Mīlestību” – nekas nesanāks.  
Bet atkal no otras puses – viss ir pareizi. Arī cilvēki, kas dzīvo attiecībās, kur ir naids, meli, izlikšanās, nesarunāšanās, kur ir izdevīgums, kur ir savas ego spēlītes – arī tā ir “mīlestības valoda”. Tikai atšķirība ir tā, ka tie cilvēki, kas nav apmierināti ar savu attiecību statusu, nekad nav apmierināti ar sevi. Un, protams, arī ar to, kas notiek ap viņiem. Principā vienmēr viss ir slikti. Labi ir tad, kad šķietami panāk savu – piemēram: lai otrs dara pēc viņa prāta.  
Un tāda prāta kontrole un savas varas uzspiešana aizņem visu viņu dzīvi.  
 Man tas sāp, reāli sāp. 
Bet diemžēl nevienu nevar paņemt aiz rokas un izvest no tumsas, ja vien nav brīva griba – gribēt skatīties sevī, pieņemt savu pasauli un “prātīgi mīlēt”.  
Jā, visas dramatiskās attiecības ir būvētas uz prāta mīlestību, izdevīgumu, varu, gribu, lai otrs piepilda viņa dzīvi. Un, kad tas tiek panākts, ir laime. Tad atkal ir kritums, jo atkal otrs neizdarīja tā, kā viens bija iedomājies. Un tāda šaha spēlīte ir mūža garumā.  
Nu, kam tas ir vajadzīgs? Priekš kam? Laimes jau tur nav. Pamata nav. Visbiežāk ir finansiālas nesaskaņas, absolūta necieņa, savas gribas uzspiešana, pazemošana.  
Nu, vai tiešām tā  sauc  “harmoniju attiecībās”?  
Un atkal pilnīgi loģiskais plusa aspekts – tomēr ir nodrošinātas pamatvajadzības: sekss, paēst, pagulēt. Ja vien tā ir cilvēka pati galvenā vērtība dzīvē (kas diemžēl vēl joprojām izskan kā galvenā), tad tur nav vajadzīga sirdsmīlestība, stabilitāte, harmonija, drošība un individuālā brīvība.  

"Rezumē" – cilvēki paši izdara savas izvēles, un mums atliek tikai brīnīties: “Ā, tā arī var.” Redzēt – pieņemt – palaist.  
Brīvās gribas likumu neviens nav atcēlis.  
Un, ja tomēr tas, ko es šeit aprakstīju, jūs aizķer un jūs ar to kaut ko gribat sevī mainīt – laipni lūgti pulciņā uz manām Sanākšanas Sistēmisko sakārtojumu grupām.