Noklausīts citāts.  Izvēlies to, kas ir patiesi tevī. To, ko vēlas tava dvēsele, nevis prāts, nedomājot par citu cilvēku viedokli. Liec sevi pirmajā vietā. Izvēlies savu patiesību. Uzticies šai pasaulei. Ej tur, kur aicina sirds, nevis paliec ierastajā, klausoties sava ego bailēs. Atceries, ka tu esi Dievs, iemiesojies uz Zemes. Un tikai tā tu nonāksi pie labākās realitātes versijas.  
Arī tas, ka es šeit rakstu, ir manas ego iedomas, ka kādam to vajag. Bet patiesība ir tāda, ka es rakstu sev, rakstu kā tukšā mucā.  Šāda šobrīd ir tā mana forma, kā es varu sevi izpaust. Vai tas kādam noder, es nezinu un nevaru to zināt, kamēr kāds man to nepasaka. Šobrīd vismaz latviešu valodā nav vajadzīgi kaut kādi diži sprediķi un mācības, kur viena gudrīte runā un pārējie klausās, mutes pavēruši. Viss mainās, mainās un plūst, un mēs dienu no dienas vienkārši “velkam”, kaut ko gaidot, kaut ko cerot. Ko cerot? Ka kāds mūsu vietā kaut ko izdarīs? NEIZDARĪS. Neceram.  Pašiem vien sava ikdiena ir jāpaceļ citā kvalitātē. Sāp? Jā, es zinu. Tā ir disciplīna, tā ir reāla darīšana. No vismazākajiem ikdienas sīkumiem, satīrot, sakārtojot savu vidi. Lai arī, iespējams, jūs savā vidē nedzīvojat vieni, bet sāciet tīrīt savu vidi vien paši. Neviens nav jāgaida vai jāpiespiež. Kaut kas nepatīk? Daram, ceļamies un mainām. Tik ļoti vienkārši.  Protams, ka ir dusmas, ka tavu sakopto vidi kāds atkal atnāk un piemēslo. 

Bet... bet kur tad tu biji ar saviem noteikumiem, tad, kad ievedi savā vidē kādu? Kur bija tavas robežas? Par ko domāji? Un vai domāji? Robežas, savas robežas – tā ir disciplīna. Tas ir ārdoši un graujoši, ja līdz šim tas nav noticis.  
Kā nosargāt savas robežas? Aiztaisīt durvis brīdī, kad tu negribi nevienu laist iekšā. Un kā veselīgi mijiedarboties ar cilvēkiem, kad tas pašam ir vajadzīgs, jo tāda ir vēlme?  Pirmkārt, tas nav durvju aizslēgšana un telefona necelšana. Tas ir iekšpasaulē – sevī, savā pasaulē nolikt  robežas. Tas ir ļoti grūti. Ļoti, jo tā ir saruna ar sevi. Lai kā man sāp, man ir jāizolējas no tā cilvēka, lai cik ma,  daļa no viņa ir mīļa un laba. Bet tā daļa, kas izpaužas, esot mums kopā, ir neciešama, man sāpīga. Tāpēc es nevaru ļaut par savu dzīvi tiem, viņiem bradāt ar dubļainiem zābakiem.  

Man ir viegli teikt, ka es viegli tieku galā ar robežām, jo es tās ļoti sāpīgi iemācījos ieraudzīt. Tagad es laicīgi māku aizvērt vārtus, pa kuriem nelaižu cilvēkus ar “sliktiem nodomiem”. Diemžēl tam ir otra puse, kur cilvēcīgais ego raud. Tā ir vientulība, bet tās nav citu cilvēku nodarītās sāpes.  

Diemžēl ir jāizvēlas – vai es savā ego pati ciešu, vai laicīgi nolieku robežas. Vai es esmu viena. Vai es sargāju savus pašus tuvākos, kā acu raugus.