Nevis nomirt, bet iziet no ķermeņa.  


Vakar ar Ingu bijām uz Pētera Kļavas lekciju. Skarbs vīrs, ar labu jušanu, redzēšanu un arī utopisku skatījumu – izglābt cilvēci, izglābt pasauli, lai aizvestu visus uz gaismu. Skarbu darbu viņš dara – “sēžot” pie dzimšanas un miršanas vārtiem. Viņam Dievs ir iedevis profesiju, kurā it kā viņam ir iespējas ietekmēt, vai izies vai paliks.  


Lekcija bija tiešām “sirdskustinoša”.  P. Kļava daudz citē zinātniekus un pētniekus, pieliekot, protams, klāt savas piecas kapeikas, ko patiesībā dara ikviens. Un es darīšu tāpat.  
Lekcijas mērķis, kā es saprotu, ir, lai cilvēce nebaidītos no nāves un jau laicīgi sagatavotos iziešanai no ķermeņa. P. Kļavas teorija arī ir tāda, ka, ja mēs neattīstāmies, mūsu astrālie ķermeņi paliek te uz Zemes. Un nosaucot visas būtnes... Mans secinājums ir tāds, ka visas tās būtnes vai tas, ar ko cilvēks atnāk pie manis uz sistēmisko sakārtojumu praksi, ir pirms tam nomirušas, bet neaizgājušas – cilvēku dvēseles, kuras turpina dzīvot šeit savās vietās un nav aizgājušas uz Gaismu, uz Absolūtu.  
Tāpēc P. Kļavas misija ir pamodināt cilvēkus, iepazīstināt ar “iziešanu no ķermeņa”, lai te neiesprūstu. Viņam ir fotogrāfijas ar protonu tēliem, kas pierāda, ka dvēseles te “uzkaras”.  
Es vakar klausījos, un visu laiku bija zemdomā – man tas viss ir tik normāli, tik saprotami un vienkārši. Zālē bija ap 300 cilvēku, virs galvas doma, kas skanēja no P. Kļavas: “Kurš normāls grib attīstīties?” Man likās, ka visa cilvēce ir tāda, kura grib attīstīties – vismaz ap mani ir tādi cilvēki, kuri visu laiku iet uz priekšu – domās, darbos, vārdos. Bet pēc lekcijas ir tāda pēcgarša, ka publika, kuru satiek P. Kļava, ir pilnīgi vienšūņa radījumi.  
“Nav nekas svarīgāks kā nāves brīdis.” Kāpēc? To mēģinās pierādīt P. Kļava.  
Kad man bija 10 gadi, mana omamma mani sāka vest uz baznīcu – katoļu baznīcu. Ilgi mani veda, līdz gadiem 16, laikam mani piespieda, tad kaut kad es arī pati sagribēju. Bet ko es ar šo visu gribu pateikt? Kad es sāku analizēt, ko mācītājs no kanceles stāsta: “Visa dzīves jēga un grēku nožēla ir par to, lai pēc nomiršanas mēs nonāktu debesīs.” Respektīvi – tas, ko es sapratu – tagad negrēkojam, lai nonāktu debesīs. Toreiz man, pusaudzim esot, viss bija no “baznīcas puses” aizliegts. Un tad man bija lielais jautājums – kad tad es dzīvošu? Kā tad es galu galā pie bērniem tikšu?  
Nu lūk, drusku sasaucās vakardienas lekcija ar katoļu baznīcas “patiesību”.  
Jāsaka paldies P. Kļavam, kurš stāsta par to, ka ir dzīve pēc nāves un pirms nāves, un paralēli. Visādos virzienos viss ņudz un dzīvo.  
Bet vienmēr ir lielais BET. Ko man šāda lekcija dod? Kāpēc man būtu tas te tagad jāraksta, jums jālasa, un ko tas dod, priekš kam? Kā P. Kļava beigās teica: “Kādu kapeiku jau es dabūšu.” Protams, katrs runātājs/rakstītājs domā: “Ko es no šī iegūšu?” Misija un savas taisnības sludināšana – tas ir ambiciozi, bet ko tālāk ar to visu darīt?  
Uzdot sev jautājumu: “Vai tas, ko es daru, lasu, rakstu, domāju, reaģēju... utt., vai tas manu dzīvi padara vieglāku? Vai man ir vairāk prieka, viegluma, spēka un enerģijas? Vai tas vairo manu labklājību?”  Ja atbilde ir JĀ – vai man tas ir interesanti? JĀ, man tas ir interesanti – izaicināt sevi un iekustināt līdz arī citus. Drosmīgi paust savu redzējumu par šo Zemi, pasauli, visumu, Absolūtu.  
Izdarīt secinājumus, iekļaut savā ikdienā prakses, domformas – ko iesaka vai kas man ir aizķērušās prātā no “spīkeriem”. Tas ir interesanti. Tas iedod brīvību.  
Ziniet, kas ir šo laiku vislielākā problēma, sāpe? “Komunikācija.”  
Nav, nav vienotu divu cilvēku, kas varētu brīvi papļāpāt, kur sarunas laikā rastos kaut vai veselīga enerģija, kur nu vēl kaut kas taustāms.   

Cilvēce ir tendēta runāt, uzspiest savu viedokli kā vienīgo pareizo. Bet grūti, nu patiesi grūti, ir klausīties. Pieņemt. Pieņemt ar visām šūnām, nevis vienkārši pieņemoši paklusēt.

Šeit:Lekcijas "Izgriezums"