Man gadījās būt, jeb es mērķtiecīgi gāju pārliecināties par savām aizdomām. Es biju pie pašpasludināta čenelera. Ja būtu tie laiki, kad dedzina pie staba, es to izdarītu par klaju melošanu. Cilvēkam vispār nav ne mazākās saķeres ar, nu, vismaz kādu eņģeli, kas viņam pačukstētu priekšā. Drausmas un apbrīnojama uzdrīkstēšanās. Tik klaji melot un runāt ar acīm ciet, līgojoties no prāta, kur arī vārdu krājums nav neko liels. Nu sāpe, sāpīte man ir. Ka šādi cilvēki ir, bet vēl sāpīgāk, ka ir cilvēki, un uz to brīdi bija 20 uzticamas personas, kuras tai sviestā klausās. Un cilvēks (čenelers) runā no galvas, un naivās dvēseles klausās.  Nu tiešām, ja es varētu, es lielajos virsrakstos izliktu pie kauna staba.  

Bet atkal, par ko tas ir man? Un, ja mēs pieņemam, ka viss, ko mēs redzam, ir atspulgs, tad tas ir par uzdrīkstēšanos. Jo pilnīgi iespējams, ka drosmīgais čenelers pats tic, ka viņai nāk no augšas. Un pašiedvesmai ticībai ir liels spēks, un tur arī pievelkas tādas pašas mazas jaunas muļķītes ap gadiem 40 un tic runātajam, pieņemot, ka Dievs ar viņām runā.  

Ja nu man ir kipišs, jo šajā visatļautajā, Dievapašpasludinātajā Zemē viss ir atļauts. Un tas vēl jo vairāk liek domāt, ka tikai un vienīgi uz sevi, savu Gara spēku, var paļauties. Es absolūti piekrītu pareģotājiem, ka šis gads ir ne tikai tuvāk Garam, ne tikai tuvāk mentālajai sajūtai, bet vēl tuvāk ķermenim. Un kā es jūtos visos plānos. Visos. Ja fiziskā ķermeņa reakcija ir celties un iet, bet sabiedrības uzskati ir aiz pieklājības palikt, tad šis ir tas laiks, kad izvēlēties sevi.  Un pie tādiem noteikumiem arī rodas otra medaļas daļa – pašpasludinātie Dievi. Kuriem pa šiem “ezotērikas atmodas” gadiem sanācis sagrābstīt visu galvā, bet ar Dieva klātbūtni tā arī nav sanācis nodibināt attiecības. Tas nozīmē, ka ar sevi, savu patiesību, Gara patiesību nav sanācis vēl satikties.  Sazvērestības teorijas ir uz katra stūra, un, kā saka, no katras ierīces skan ārā, kas būs, kas nebūs. Un tajā patiešām ir grūti saskatīt sevi. Tāpēc es savās rīta sarunās cenšos norakstīt sevi nost un varbūt no malas var izlasīt, cik tur ir manis un cik paņemts no sabiedrības. Bet arī tā esmu es un tas, kas caur mani nāk, jo tieši to es paņemu no dzirdētā, redzētā, sajustā. Izlaižu caur savu filtru un atskaņoju. Nu kā mēs visi. Bet laikam, nu noteikti, katram ir savi mērķi. Mans mērķis patiesībā ir vienkāršs. Es gribu, lai mēs izaugam, lai mēs, pieaugušie, ieaugam savos fiziskajos ķermeņos. Uzņemamies atbildību par sevi, par savu rīcību, atbildam par saviem vārdiem, darbiem, rīcību. Tas patiesībā ir tik vienkārši – sekot savām sajūtām, vajadzībām un tās piepildīt, bet atbilstoši savam vecumam, savam statusam, ja tas gadījumā nav jau bijis kopš dzimšanas.  Nu nevar, nedrīkst mānīt, klaji melot otram cilvēkam, izmantojot Dieva vārdu. Nu, es nesaprotu – karmas nav bail? Ka tā klaja melošana atsauksies ikdienā. Es vēl joprojām par pašpasludinātiem čeneleriem, kuri runā no sava šaura prāta.  Nu, ja nu kāds šo izlasa. Lūdzu, uzrakstiet, vai jums ir gadījies nokļūt pie kāda “dieviņa” un ir vilšanās. Kā jūs rīkojaties? Palasīšu komentārus, varbūt ka veidosies stāsta papildināšana.  Jo, jo ar tiem cilvēkiem, kuri “dirš/melo/izliekas,” viņiem jau viss kārtībā, viņi paši sev tic. Sajūtas un mutuļošana jau ir man, un tāda atbildība par to – nu kā tā vispār var, kā tas notiek?  Labi, nu tāds man šodien sakāmais, skarbs.