Kā jums šodien klājas? Vai esam paskatījušies uz sevi un sajutuši – nu kā tad ir? Kā es tur pie sevis, savā mājiņā, savā ķermenī jūtos? Un vai vispār gribas atbildēt? Un, ja gribas atbildēt, uz kādu virspusīgu jautājumu es/tu atbildēsi? Labi. Tāda virspusēja ir atbilde, vai "normāli" – vidējā temperatūra Latvijā.
Vakar starp visiem runātājiem saklausīju to, ko jau sen sajutu, un man bija aizdomas. Mēs tik ļoti gribam palikt bērna stāvoklī, tik ļoti negribam pieaugt. Attaisnojoties ar to, ka visi citi ir slikti, bet tikai ne es. Bet tomēr liela daļa cilvēku ir pieņēmuši lēmumus ieaugt savos ķermeņos. Un ar ko viņi saskaras? Ar vientulību. Jā, ar vilšanos un vientulību. Nē, mēs neesam uz citas salas vai planētas. Vienkārši laiku pa laikam es arī dzirdēju jau agrāk no lielajiem skolotājiem: “Man nav interesanti.” “Mani nekas neaizrauj.” Un es toreiz pabrīnījos – kā tev var būt neinteresanti, ja visu laiku tu esi cilvēkos? Bet, jo vairāk es sevi izaudzinu lielu, jo mazāk man vajag un prasās cilvēki. No vienas puses.
Vienkārši arī manā vidē cilvēki ir ļoti dažādi. Un sev skaidri atzīstot, ka man ar to vidi, kas ir ap mani, ir garlaicīgi. Ir tikai patiesi daži cilvēki, ar kuriem man gribas un ir interesanti. Un man likās – nu kā tā? Kur palika tusēšanās, kopā sanākšana, sarunas, ballītes? Jāsaka, ka man nekad nav bijusi liela draugu kopa, bet agrāk man likās, ka man vajag. Tagad, kad ir visas iespējas fiziski ap sevi kopā savākt cilvēkus – nē. Nu nav piepildījuma, nav gandarījuma.
Tai pašā laikā darbs ar cilvēkiem ir mana sirds lieta. Bet tā nav sēdēšana pie viena galda un sūdzēšanās vai lielīšanās.
Nu lūk. Un tā kā mana dzīves filozofija un mana “reliģija” ir par to, ka viss, kas ir manā acu priekšā, ir mans spoguļattēls – viss, ko es izjūtu, skatoties uz citiem, ir mana projekcija, es citos – tad arī lepnība ir mana. Tā, kuru pamanu citos. Būtu jau labi, ja mācētu visos līmeņos salikt tā, lai destrukcija un neapmierinātība nelīstu pa visām vīlēm ārā, bet ieņemtu savu vietu. Vai nu manā dzīvē ir racionāli, sirds gudri cilvēki, ar kuriem man ir interesanti, un tas nozīmē, ka man par tādu ir jākļūst. Vai nu infantīli čīkstuļi, kuri sēž savā iesprūdumā un gaida, kad kliņģeri no gaisa nokritīs.
Manā gadījumā tas ir, piemēram, fiziski celties un sakārtot savu vidi sev harmonisku. Man tam pietrūkst jaudas. Bet tas arī nozīmē, ka man kaut kas savā dzīvē ir jāmaina. Mēs tik ļoti pieķeramies lietām un mantām, ka ļaujam veidoties bardakam, to nekustinot.
Un varbūt pat tā ir labāk – dzīvot stabili, mierīgi, visu laiku par to kreņķējoties, bet neko ar to nedarot. Protams, ka tas viss nav tik viennozīmīgs. Un, ja vien katra darbība tiešām būtu atkarīga tikai no mums individuāli, viss patiešām būtu vieglāk. Bet mums ir tādi uzslāņojumi un paražas, kuras grūti pārraut, un tāpēc sēžam ar pakļu dubļos un filozofējam.
Labi, pietiek filozofēt! Ceļam pakaļas un ejam darīt! Šodien izmetam, atdodam, sadedzinām kaut ko, kas ilgi stāvējis un tērējis mūsu enerģiju ar to vien, ka stāv. Atbrīvojam vietu savā “telpā”.