Un ko tālāk. Nu ko tālāk. Vēl joprojām dzirdu cilvēkus. Es gribu, lai tas viss beidzas un es varu dzīvot mierīgi. Man ir tāda sajūta, ka es tagad dzīvoju mierīgi. Nekas īsti netrigerē, arī ļoti aizraujošu nervozu projektu man nav. Viss ir tā ļoti harmoniski, mierīgi, soli pa solim, viss risinās un atrisinās. Pasaule kārtojas man par labu. Bet ko tālāk? Jo prieka jau tā īsti nav? Tā varētu šķist, bet patiesībā ir pilnīgi skaidrs, ka tieši tāda ir jaunā pasaule. Kādreiz vajadzēja raukt mantu, tagad, zinot likumu: "Kur uzmanība, tur enerģija." Arī materiālās lietas, un ne tikai. Katrai nopirktai, iegūtai mantai ir ieguldīts milzīgs resurss. Un ne viss, kas ir taustāms, ir tā resursa vērts. Katrai lietai, katrai mantai ietverta ne tikai summa, par kuru tā ir nopirkta, bet arī “ceļa izdevumi” jeb enerģija, kas ir ieguldīta, lai kaut ko dabūtu. Mazāk, daudz mazāk resursu vajadzētu, ja mēs katrs spētu iedomāties, kur es likšu to, ko es gribu, ko es iegūšu no tā, ko es gribu, un vai tas mani cels vai gremdēs? Krīze Latvijā nav, naudas cilvēkiem ir, bet patiesi ir tendence, ka naudu vairs netērē, un labi vien ir. Kaut kam krāj, kaut kam ziedo, pat īsti nezinot kam, vienkārši atdodot vai samaksājot savu desmito tiesu.
Kur pasaule iet, kas tas ir par apli, kurā dzīvoju es? Vai es nosaku savu dzīves ritmu, vai man liekas, ka es to daru? Man taču gribas kaut kā savādāk, un liekas, ka viss ir iespējams, bet tomēr es sēžu pie datora un meklēju vārdus, ko uzrakstīt, kaut ko jēdzīgu. Bet šodien nekā jēdzīga nenāk. Kaut kur ideja pavīd, varbūt vispār nevajag rakstīt, tāpat nevienam tas nav vajadzīgs, tikai piemēslo gaisu. Tai pat laikā man taču ir egoistiska vēlme sevi iztukšot, iztoksot. Kāpēc? Lai mainītu sevi DNS līmenī. Jā, nu kaut kā ir tā, ka man ir tāda utopiska ideja, ka varētu pie manis mainīties daudz dzimtas paterni. Piemēram, nabadzības kods. Jāsaka, ka uz šī koda pamata ir tik daudz visa kā radies, ka pat bail domāt, kas būs, ja šī koda nebūs. Pasaule sagrūs, tas ir kārtīgs dzinulis, un, ja to atņems, zudīs daudz kas. Varbūt pasaulē ne, bet manā dzīvē “sliktie” laiki ir beigušies. Tas nenozīmē, ka apstākļi, kas raksturojas kā slikti, ir beigušies. Nē tā nav,bet attieksme, uztvere, vērtējums par notikumiem ir beidzies. Pat baisi paliek, kā tas ir. Tad man prasās iet dziļumā, dziļumā sevī, un jautāt, kāda tad ir mana dvēseles pieredze, ja tik daudz cilvēcīgu “vērtību” man paliek nevērtīgas, pazūd robežas, kuras cilvēki salikuši kā kultūru, kā ieradumu. Kādu dzīvi es esmu pieredzējusi kā dvēsele? Un labi, es prātā, savā galviņā to vispār ielikt nevaru, bet gribētos. Nojauta jau ir, ka tie ir plašumi, dažādas zemes un atmosfēras. Kā nekā, es specializējos iepriekšējo dzīvju atmiņu atcerēšanās specialitātēs. Manī vienkārši ir tāds unikums, ka es varu palīdzēt cilvēkiem atcerēties viņu iepriekšējās dzīves, savu būšanu dzimtā. Bet kādi ir mani stāsti ne tikai uz Zemes, bet uz citām zemēm?
Nu pat jau ir tādi laiki, ka nemaz nav pamata vairs šaubīties, ka dzīvība un tās formas ir plašākas ne tikai uz Zemes, un “pārlēkt” no vienas planētas uz otru vispār nav nekas. Un laikā nav laika, tikai kaut kā saslēdzas tā, ka ir Zemes apstākļi, un aktivizējas tās manas daļas, kuras ir uz citām planētām. Tāpēc arī ir grūti būt “laimīgai” šeit, jo kaut kas ļoti velk tur. Tad vienkārši ar visu savu apziņu ir jāaizlido tur un jāpaskatās, kas tur ir. Tas nemaz nav tik grūti. Manā gadījumā tas arī ir vai nu caur rakstīšanu, vai nu paralēli dienai skatīties, kas ir tur. Ķermenis atslēdz jūtas, kas ir šeit, un pieslēdz apziņu, kas ir tur.
Kur pasaule iet, kas tas ir par apli, kurā dzīvoju es? Vai es nosaku savu dzīves ritmu, vai man liekas, ka es to daru? Man taču gribas kaut kā savādāk, un liekas, ka viss ir iespējams, bet tomēr es sēžu pie datora un meklēju vārdus, ko uzrakstīt, kaut ko jēdzīgu. Bet šodien nekā jēdzīga nenāk. Kaut kur ideja pavīd, varbūt vispār nevajag rakstīt, tāpat nevienam tas nav vajadzīgs, tikai piemēslo gaisu. Tai pat laikā man taču ir egoistiska vēlme sevi iztukšot, iztoksot. Kāpēc? Lai mainītu sevi DNS līmenī. Jā, nu kaut kā ir tā, ka man ir tāda utopiska ideja, ka varētu pie manis mainīties daudz dzimtas paterni. Piemēram, nabadzības kods. Jāsaka, ka uz šī koda pamata ir tik daudz visa kā radies, ka pat bail domāt, kas būs, ja šī koda nebūs. Pasaule sagrūs, tas ir kārtīgs dzinulis, un, ja to atņems, zudīs daudz kas. Varbūt pasaulē ne, bet manā dzīvē “sliktie” laiki ir beigušies. Tas nenozīmē, ka apstākļi, kas raksturojas kā slikti, ir beigušies. Nē tā nav,bet attieksme, uztvere, vērtējums par notikumiem ir beidzies. Pat baisi paliek, kā tas ir. Tad man prasās iet dziļumā, dziļumā sevī, un jautāt, kāda tad ir mana dvēseles pieredze, ja tik daudz cilvēcīgu “vērtību” man paliek nevērtīgas, pazūd robežas, kuras cilvēki salikuši kā kultūru, kā ieradumu. Kādu dzīvi es esmu pieredzējusi kā dvēsele? Un labi, es prātā, savā galviņā to vispār ielikt nevaru, bet gribētos. Nojauta jau ir, ka tie ir plašumi, dažādas zemes un atmosfēras. Kā nekā, es specializējos iepriekšējo dzīvju atmiņu atcerēšanās specialitātēs. Manī vienkārši ir tāds unikums, ka es varu palīdzēt cilvēkiem atcerēties viņu iepriekšējās dzīves, savu būšanu dzimtā. Bet kādi ir mani stāsti ne tikai uz Zemes, bet uz citām zemēm?
Nu pat jau ir tādi laiki, ka nemaz nav pamata vairs šaubīties, ka dzīvība un tās formas ir plašākas ne tikai uz Zemes, un “pārlēkt” no vienas planētas uz otru vispār nav nekas. Un laikā nav laika, tikai kaut kā saslēdzas tā, ka ir Zemes apstākļi, un aktivizējas tās manas daļas, kuras ir uz citām planētām. Tāpēc arī ir grūti būt “laimīgai” šeit, jo kaut kas ļoti velk tur. Tad vienkārši ar visu savu apziņu ir jāaizlido tur un jāpaskatās, kas tur ir. Tas nemaz nav tik grūti. Manā gadījumā tas arī ir vai nu caur rakstīšanu, vai nu paralēli dienai skatīties, kas ir tur. Ķermenis atslēdz jūtas, kas ir šeit, un pieslēdz apziņu, kas ir tur.
Iekšējais skatījums: “Nu tad, kur es esmu. Mājas te ir, celtnes ir. Baltas, augstas celtnes. Hmm, es tur esmu izraidīta, redz kā, tāpēc man trūkst motivācijas. Un par ko es esmu izraidīta? Okei, tur ir diezgan drastiski noteikumi, salīdzinot ar “mīlestību” uz Zemes. Kāds cits bija jāizraida. Nu, jāsaka, man pašai nepatīk skatīties uz sevi, tāds zems sociālais stāvoklis. Grūti aprakstīt, kas tas ir, bet diezgan izolēta būtne es tur esmu. Kas ir tajā namā, kuram es stāvu blakus un neeju iekšā?
Jā, arī man bija par kaut ko jālemj, un es laikam atteicos, un mani par to izraidīja. Bet klāt es esmu tikai aiz sienas.
Nu labi, ja arī kāds lasa, izklausās kā murgi. Bet nu tā ir, mēs dzīvojam simtiem paralēlu dzīvju un notikumu. Un kurš nu kurā brīdī mūs ietekmē.
Lai brīnumaina diena un labi notikumi!