Mans vīrs nedzēra kafiju, kaķi nav nākuši ēst.
Ikdienas rīta rutīna ir mainījusies. Noteikti jau pilnīgi netīšām. Varbūt tāpēc, ka vēl ir agrs rīts, vai arī vienkārši laika nepietika. Bet, ienākot virtuvē, redzu, ka kaut kas nav tā, kā ierasts.
Debesu spīdekļi sastājas ap mūsu planētu vai, kā tagad astrologi saka, nostājas vienā rindā. Kaut kādu ietekmi tas noteikti dod. Cilvēks taču ir tāds “indivīds” – grib pieķerties kaut kam, atrast iemeslus un kopsakarības. Visam piešķirt jēgu. Kaut kas notiek – tas ir tāpēc, ka… Kaut kas nenotiek – arī tam noteikti ir izskaidrojums. Un tad cilvēks nomierinās, jo ir rasts apzīmējums.
Bet kā būtu, ja pamēģinātu bez izskaidrojuma? Vienkārši vērot, kas notiek, paturot prātā savu mērķi.
Ja nevar paturēt prātā vai koncentrēties uz savu mērķi, pierakstām. Pierakstām un pielīmējam uz sienas. Jo tā ir – pirms aizmigšanas nostiprināt mērķus ir vieglāk, arī mostoties tie ir vēl stingri prātā. Bet ikdiena – dienas “gaiss” – vienkārši iepūš tevi plūsmā, un visi solījumi un vēlmes attiecībā uz sevi var aizmirsties.
Ja esam cieši ar sevi un savām vēlmēm, mēs esam labā pieaugušo pozīcijā. Taču ikdiena bieži vien mūs atgriež infantīlisma, bērna pozīcijā – tur, kur esam pieraduši, tur, kur ir ērti un patīkami.
Un jāsaka, ka viens rīts, kurš ir savādāks nekā ierasts, var parādīt, ka var arī citādi. Var mainīt infantīlismu uz pieauguša cilvēka pozīciju. Sākt rītu no pieauguša cilvēka daļas. Bērni no rītiem ir kašķīgi, prasīgi, izvēlīgi un neizlēmīgi. Bet kāds ir pieauguša cilvēka rīts?
Ieradumi, daudz ieradumu, vienkārši atkrīt. Nu, ne vienkārši – tam vajadzīga disciplīna. Disciplīna, lai atteiktos no ieradumiem, kas mums nekalpo.
Bet visam tam pa vidu ir liels solis – solis, kas var aizņemt pilnīgi jaunu neironu saišu izveidi. Un tas ir – atzīt sev, no sirds atzīt savu patiesību. Piemēram: *es gribu... es negribu...* Uzdrīkstēties atzīt: *man patīk...* Pavisam drosmīgi un no sirds.
Cilvēcīgais faktors un sirds apziņa pie disciplīnas patērē ļoti daudz enerģijas. Gribēt vienu, bet darīt pavisam ko citu – tas ir sarežģīti. Bet vēl grūtāk ir atlaist cilvēkus. Cilvēkus sevī. Varbūt šis cilvēks jau ir miris vai dzīvo otrā pasaules malā, bet enerģētiskā plānā ir sajūta, ka viņi dzīvo tavā dzīvē. Un, ja tāda sajūta ir, tad liela daļa tevis dzīvo viņu dzīvē.
Mēs sevi atdodam citiem, atšķeļam gabaliņu no sevis un atdodam. Protams, ja tas ir harmoniski, viss ir labi – tad mēs viens otru papildinām. Bet, ja mēs sevi upurējam otram, un otram tas vispār nav vajadzīgs vai vairs nav vajadzīgs, mēs sevi pazaudējam.
Šeit patiesi vajadzīga disciplīna un sirds atvērtība, lai sevi atgūtu atpakaļ. Mēs sevi zaudējam, atstājam tik daudz kur – attiecībās, draudzībās un mīlestībās. Zemēs un ceļojumos.
Apzināti braucot ceļojumos, vajag arī apzināti sajust – vai šajā zemē nav palikusi daļa manas dvēseles? Vai es šeit esmu dēļ sevis zudušā, vai es šeit esmu kā balta lapa, uz kuras var uzzīmēt jaunus iespaidus?
Izmaiņas var ienest milzīgu haosu, bet var arī radīt kontrolētu plūsmu. Haosa gaisotnē iespējams izmest to, kas nokalpojis. Bet kā gan zināt, kas tas ir? Pēc sajūtām. Tikai un vienīgi pēc sajūtām.